Meli vai patiesība

lemija  Atvainojos,teksts aizskrēja nepabeigts:)
Piedošanu saņemsi ,bet aizmirsts tas netiks nekad. Un ar laiku, it kā no nekurienes, tas nostrādā ne tajā labākajā veidā.

Edgars37  Ja ir uzlikti ragi...ka teica Cezars pie Rubikonas - Kaulini ir mesti. Un nav tur vairs ko celos krist vai melot. Tapat tas atkartosies un ar to, dotajam attiecibam, var pielikt treknu punktu. Var dzivot kopa, utt, bet attiecibas ir mirusas un likus neviens neatdzivina.

piparbecinja  A kā ta sanāca, ka sagribējās piekrāpt? Tad jau tik daudz nemaz tas "tuvākais" nenozīmē... Gribas palikt kopa ērtības labad?

Postremo  nafig jaasaka? Ja tas bijis vienreizejs pasaakums.Neatbalstu taadas lietas, bet...ssitaiaja situaacija. Nu zakkemm sev bedri rakt.Jo piedot ta piedos, tikai neaizmirsiis, un Tevi saaks veertet daudz zemaak , un ar laiku pats piekraaps, jo Tu jau esi to izdariijusi.

Lucy  Es gan negribētu,ka man atzīstās,pasargdievs,lai jau,vai man gabals nokristu nē.
Galvenais lai kaiti kādu neatnes,bet ja es uzzinātu,tad gan plāni klātos un nav svarīgi vai pats pasaka,vai es uzzinu.a citādi ne,es sevi noteikti nemocītu,dzīve viena,viss kas šai dzīvē notiek tas notiek tikai uz labu.

erucanob  ,viss kas šai dzīvē notiek tas notiek tikai uz labu./c/
Šinī gadījumā tā laikam tomēr nebūs, bet pašai atzīties, nu stulbi.Kāda jēga?

ingryda  Nekrap, ar to jau jasak. Ja tas tomer ir izdarits, tad so noslepumu ir janem lidzi kapa.

p_p  mandomāt, ir varianti:
ja moka sirdsapziņa, tad viss vēl nav zudis un labāk neatzīties - atzīstoties tu atbildību par savu kļūmīgo soli novel uz otra pleciem un liec viņam pieņemt lēmumu;
ja sirdsapziņa nemoka, tad, mandomāt, esošās attiecības ir galīgā tūtē - tad labāk atzīties un ļaut otram cilvēkam pieņemt lēmumu, kā dzīvot tālāk.

bet kā jau te teica, vislabāk ir nekrāpt.

Luusila  Ja man rastos vēlme krāpt, tad tas vairs nav mans cilvēks. Un nebūtu jēgas turpināt kopdzīvi. Līdz ar to atbilde uz jautājumu- teikt vai neteikt, ir jau pakārtota; bet lai nu būtu: ko zina divi, to zina cūka. (vāciski tas skan labāk.)

taalatraka  Man ir pieredze-atklāju, uzzināju, citi palīdzēja. Nu...ja būtu jēdzīgi nomaskējis, dzīvotu,kā cimds ar roku.
Bet, ja man tas jāuzzin no citiem...cita štelle, rūgtums ir ne tikai par faktu, bet arī slēpšanu.
Ja būtu sadūšojies atzīties... būtu drāma, bet es novērtētu godīgumu un, apmaiņā pret solījumu, varētu tam pārkāpt. Tātad, balsoju par patiesību.

puffff  ko nozimee partneris,,,tipa palagu burzitaajs,,,tad po,,,,,ja tas ir tavs virs,,,tad gan saki,,,,meliem isas kaajas,,,,uz celjiem krist nevajag,,,bet pateikt vajag,,,jo ja to izdaris cits saapes divreiz vairaak,,,

Lallaa  sirdsapziņa modusies?

grauž?

tad nekrāp, negrauzīs

ja tagad neteiksi, bet vēlāk nāks gaismā- nodevībai būs pieplusojusies gļēvulība...

vienīgais veids, ja gribi saglabāt attiecības (un , protams, nekad mūžā vairs šo cilvēku nekrāpt!) ir- neatzīties ne par ko uz pasaules un visas baumas noliegt ... Tā taču ābece...

nu morālisti, piedodiet...

taalatraka  Ābece jā, un tāpēc jo muļķīgāk un kaitinošāk ir, kad vīrietis maļ to savu iekalto neatzīšanās ābeci, kaut ir jau pieķerts burtiski pie rokas. Tāda "tupa" neatzīšanās principa turēšana man atsit jebkādu spēju turpināt cilvēcīgi cienīt to cilvēku. Jo tas ir vnk glupi, un es saprotu, ka visi domā, ka tā ir ĀBECE, un tāpēc atzīties nedrīkst nekad. Nu nav viss tik viennozīmīgi.

Piipeniite  Interesanta sabiedrība.... Nedrīksti būt laimīgs! Cilvēks ir mainīgs, pasaule mainās, notikumi, daba, viss ir procesā. Nekas nav mūžīgs. Mēs pieķeramies normām, un mokam sevi. Lielākā krāpšana ir tad, ja krāp sevi. Ja izjūtas un vēlmes vairs nav ar cilvēku, ar kuru esi kopā... Bet sabiedrība neļauj just, mīlēt un būt laimīgam citādi. Jo ir taču noteikumi. Un lielākais šķērslis visam lielais EGO.

Nerons  Tāds iespaids, ka izņemot dažus konsekventus tipiņus:) visi pārējie ir balti, pūkaini, lido virs zemes un pat domās ir tīri un kristāldzidri!Pat nebiju iedomājies, ka šeit tik daudz kandidātu uz svētajiem.....:):):)

100sun  Liekas, Latvijā pienācis laiks atzīt daudzsievību un būs miers.

Neviens jau nevienam nepieder. Ja Tu krāp, tā ir Tava, apzināta izvēle. Un jautāt pēc tam citiem ko darīt ir vairāk kā stulbi.

Piedošanu prasīt. Itkā vietā. Un itkā nevietā. Nodevība sāp pirmajā mirklī, pēc gada un pēc gadsimta. Piedot jau var visu ko & daudz ko vēl :) Bet, ne aizmirst :) Nezinu NEVIENU, kas būtu aizmirsis nodevību, ja tāda bijusi.

Dekarda  Nesaki neko.
Nez kāpēc visi iedomājas, ka tieši fizisks kontakts ( sekss vai mīlēšanās) pieskaitāma pie krāpšanas.
Vīrietis pārguļ ar citu sievieti, noskalojas ... :) :) un ar to pašu arī var visu aizmirst, ja nav emocionālās piesaistes.
Sieviete var nepārgulēt, bet domās būt visu laiku saistīta ar citu vīrieti un tā - nav krāpšana ?
***
Nesaki neko - vnk tiec skaidrībā pati ar sevi, ko vēlies dod un saņemt pretī .

Ananda_A  Reiz kādam miljonāram žurnālists uzdeva jautājumu: "Ko jūs darītu, ja sieva jums uzliktu ragus?"Viņš atbildēja: "Lūgtu viņai piedošanu!" Diezin vai šeit ir daudz vīriešu un sieviešu, kas izprot viņa atbildes dziļumu.
Viss atkarīgs no abu partneru attiecību īstuma, dziļuma, mīlestības un cieņas vienam pret otru. Un arī no tā iegansta, kas pamudinājis uz tādu soli. Ja iziet cauri šādai situācijai, spēj saglabāt attiecības, ne vien formāli, bet arī dziļi emocionāli; tas ir ieguvums abiem. Maz ir cilvēku, kas to spēj, jo biežāk attiecībās jau saknē ir rutīna, aprēķins utt. Tādās, protams, nekādas atklātības, kāda tur sapratne, piedošana, ieinteresētība vienam par otru... ja tas otrs nav svarīgs un ir pie kājas ar ko kopā dzīvo; mierīgi nomaina vienu gultas biedru ar otru!!!Cik tā darba!:DDD

akmrnkoks  Mēs visi esam cilvēki,ar savu dzīves stāstu.Un katram no mums viņš ir gaužām atšķirīgs.Un katrs pats sev var pateikt ,kāpēc tas ir noticis un vai ir vērts kautko teikt.
Apsver savu dzīvi un pieņem sev pareizo lēmumu pati,jo citi to nezina un nezinās, kāpēc tā notika?