Kā Jūs tiekat pāri tuva cilvēka zaudējumam?

laukroze  nekā, jāpaiet diezgan ilgam laikam... laiks un tikai laiks.. nekas cits nepalīdz.

Karmensita  Savus mīļos jūtu vienmēr, arī, kad jau aizgājuši.

BritjaLila  Tā kā es zinu, kā viss ir iekārtots, man ir diezgan viegli tikt tam pāri. Zināšanas ir spēcīgs līdzeklis pret gandrīz visu. :)

av2  ticu, ka neviens nedziivo muuzziigi. Punkts.

madmuazell  Tikai laiks... Ar laiku pierod ... un iespeeju robezhaas regulaari aizbraucot apkopt kapavietu...

Lele  Paaari tikt nevar nekad. Var tikai samierinaaties ar Dabas likumiem un Laika ritumu...neviens nav muuzhigs un katram ir savs laiks aiziet...

Luusila  Pirmais laiks ir šausmīgs. Vēlāk jāpierod, gribi vai negribi.

Neutrogena  Vienīgā lieta, kas dziedināja manas sāpes bija LAIKS. Un tikai. Pirmais pusgads ir norakstāms, tad paliek vieglāk, taču joprojām domā pat to cilvēku katru dienu. It kā sarunājies, jūti viņa tuvumu, bet īstenībā - tukšums. Un tad paiet vēl kāds laiks, tad retāk atminies, parādās citi cilvēki, kāds vēl sāk piecirst kanti un tā tālāk. Ir naktis, kad asaras birst kā pupas, bet pamosties un smagums noraudāts nost. Laiks. Tikai laiks.

raina1970  Laiks, laiks... ja runājam par neatgriezenisku zaudējumu.. Pirmais gads ir nejauks-- jo viss notiek - kā no jauna, ne tā kā bija iepriekš.. pirmie svētki bez, pirmā dzimšanas diena, pirmais sniegs, lapkritis, --te un tur- ir momenti, kas -aizķer.. Pēc tam paliek vieglāk. Ja runājam atkal par zaudējumu- kā attiecību pārtraukšana, vai kad otrs devies tālu un nav sasniedzams- -- nu tur ir citi procesi... nav tik smagi.

VecmeitaARrunci  Kad nomirst vecs cilveeks-taa notiek,taa pasaule iekaartota.kad aiziet slims cilveeks-tas ir atvieglojums vinam un buusim arii patiesi-vina piederiigajiem.Bet kad zaudee savu vistuvaako,savu mislaako,savu dalu miesas un asinu....nav nekaadas samierinaasanaas,vairaak vai mazaak-tas saap visu laiku,tas gruzd....Skiet,ka esmu par to rakstiijusi...es visu laiku atrodu sev kaut kaadu nodarbosanos-avantuuras,lai buutu aiznemta,lai nebuutu jaadomaa.Es sapnos vinu redzu-smaidiigu un liekas,ka tajaa pasaulee vinam klaajas labi.peec pamosanaas ir taada laba sajuuta visai dienai.

inaralaima  Nav taisnība,nav nekādas atšķirības -vecs vai jauns ,bet ļoti tuvs cilvēks miris .Es par savu vecmāmiņu raudu jau 18,garus gadus man viņas pietrūkst tik ļoti kā šķiršanas brīdī.Zinu,ka no turienes viņa sargā mani un manus mīļos.

Marta12  Viens ir laiks,bet palīdzēja ar sevi tikt galā ārsts ar medikamentiem.Tagad ir medikamenti pie kā nepierod un kas ir efektīgi. Vajag to izmantot

jurks  tuva cilvēka zaudējums liek mums mainīties, mainās pasaules uztvere un vērtības, kas vēl nesen bija svarīgas, vienā mirklī nulle. un ir grūti pieņemt pārmaiņas, bet lūdzoties un laika gaitā mēs samierinamies ar izmaiņām mùsos pašos.

kukazhinja11  Pagaidām "tikšana pāri " notiek ļoti, ļoti lēnām ,lai arī ir zināms atvieglojums pēc 4 gadu pārdzīvojumiem pēc katra mammai notikuša kārtējā insulta un sistemātiskās emocionālās spriedzes ,ar prātu saprotot , ka " tas laiks neglābjami tuvojas ,tikai -kad tas kā zibens spēriens nograndīs ..." .
šajā ziņā domāju, ka vieglāk ir tad , kad cilvēks aiziet pēkšņi , jo tad izpaliek tas pirmsaiziešanas grūtums.

lasminaxxl  Viens gads manā dzīvē bija īpaši smags - 6 bēres 6 mēnešu laikā !
Tad gan domāju ka sajukšu .
Bet esmu dzīva .. Jādzīvo vien tālāk..

irgo  Cilvēku jau nemaz nevar tā ZAUDĒT , cilvēks jau dzīvo tik ilgi kamēr kaut viens viņu uz šīs Zemes atceras..... kaut viņa vairs nav, taču ar to ko viņš mums ir mācījis vai darījis mums labu , tas viss taču ietekmē mūsu šodienas dzīvi... un ja viņš spēj ietekmēt mūsu dzīvi, tātad viņš joprojām ir dzīvs....tagad tikai citā kvalitātē...

Ananda_A  Man ar Nāvi ir īpašas attiecības. Tā robežā tur un šeit ir ļoti trausla, tāpēc zinu skaidri, viņi tepat vien ir. Ir vērts padomāt; kāpēc tā sāp. Vai trūkst to ērtību, ko šis cilvēks deva, tās uzmanības, tās gādības- tad tas ir ego, kam sāp. Tādā gadījumā ir sevis žēl nevis aizgājēja.

Bērēs man vairāk žēl palicēju, jo viņiem dzīvē daudz kas mainās. Aizgājējam turpretī viss ir lieliski!

zigula8  Piekrītu, ka laiks ir tas, kas iemāca samierināties ar notikušo, protams arī izvērtēt/novērtēt attiecības ar šo cilvēku. Trakajā dzīves skrējienā -darbs, bērni, ikdienas rūpes- bieži nav īsti tam laika. Kad cilvēka vairs nav -tad šo tukšumu ar kaut ko jāaizpilda. Man tas bija bez paššaustīšanas par pašas kļūdām vai uzskatiem, kas likās pareizākie. Arī aizgājušo neglorificēju. Mēs visi esam ar saviem trūkumiem, un šajā pasaulē mācāmies un maksājam ... Sēroju apmēram divus gadus - tas bija dabiski (ne grūti, ne viegli). Protams joprojām katru dienu "mūžīgo mieru dod viņam Kungs...".

bitite17_1955  Zaudējuma sāpēm nevar tik vienkārši tikt pāri , lai kā gribētos teikt ,- laiks dzīedē visu ,tas nav laiks , vienkārši mēs paši pamazītēm pierodam pie domas , ka jādzīvo taču tālāk , līdzēt neko nevaram un jāmācās dzīvot bez šī cilvēka , turpinām mīlēt viņu sirdi , apciempjot kapiņos un ne vienkārši apciemojot , man palīdz parunāšana vienatnē kapiņos un iesaku to izmēģināt ,man palīdz , jūtos daudz vieglāk ,braucu mājās itkā būtu satikusies un izrunājusies , jo man atdusas 3 mīļi cilvēki un labāk mēģināt ar parunāšanu ,nekā dzert zāles un tālāk bendēt savu veselību , ja palasa nervu nomierinošo tablešu blaknes - mati saceļas stāvus , kādas blaknes !

mieru_tikai_mieru  Tam nevar tikt pāri. Un aizmirst - tuvu cilvēku arī nevar. Var tikai iemācīties pieņemt faktu, ka viņš atrodas citādākā formā. ka uz maniem jautājumiem atbild ar zīmēm, sapņiem, saules stariem mākoņu spraugās. Samierināties - arī nevar. Bet - var savu tuvāko "voskresitj", t.i., dzīvot tā, it kā viņš/-ņa joprojām būtu blakus. Rīkoties tā, kā viņam patiktu, kā viņš gribētu, izdarīt to, ko viņš nepaspēja. Arvienvārdsakot - ar savu dzīvi celt pieminekli. Savam tuvākajam. Un nevienam citam tas pat nav jāzin. Jūs abi zināsiet, Jums abiem par to būs prieks. Būs, toč zinu. Jo mīlestība ir mūžīga, tā ir stiprāka par nāvi.

bitite17_1955 Tā nedrīkst dzīvot itkā viņš būtu blakus , jo kā zināms katram cilvēkam ir arī dvēsele , kapos paliek mūsu miesa ,bet dvēsele turpina dzīvot un ja neatlaiž... nākamās atbildes