Kā Jūs tiekat pāri tuva cilvēka zaudējumam?

bitite17_1955  Tā nedrīkst dzīvot itkā viņš būtu blakus , jo kā zināms katram cilvēkam ir arī dvēsele , kapos paliek mūsu miesa ,bet dvēsele turpina dzīvot un ja neatlaiž mirušu cilvēku un dzīvo itkā viņš būtu blakus, šī dvēsele pārceļas atpakaļ uz māju un traucē palikušajam dzīvot ,radot trokšņus un dīvainas lietas . Tā notika arī manai brāļa sievai , jo nemitīgi raudāja ,katru dienu skrēja uz kapiem un visādas izdarības darīja , līdz beidzot apjēdza ,ka pa māju kāds staigā , traukus grabina , vārdu sakot trokšņo , gudra sieva ieteica pasaukt katoļu , vai pareizticīgo mācītāju ,lai izsvēta māju , tad arī mitējas trokšņi , tā ka ar to sērošanu jābūt arī prātīgām .

kosrem  Nulle emocijas. Jābūt gatavam uz visu. Varbūt man ir tas vecums (60) kad nav jēgas īpaši aizdomāties. Visi būsim tur. Cits ātrāk, cits vēlāk.

baltsriits  Lai tiktu tam visam pāri-pirmkārt-spēja to atlaist,ar prātu,bez vaimanām un žēluma.
Kamēr to nespēsiet-sāpēs un mocīs ilgi.

mieru_tikai_mieru  "Tā nedrīkst dzīvot itkā viņš būtu blakus" (c) ... Kāpēc gan? Ja viņš man ir blakus (kaut iztēlē), man nemaz nav visu laiku jāraud, jo viņš IR blakus! Sākumā raudāju, kamēr sapratu - man ir žēl pašai sevis, jo esmu pamesta viena. Tad netīšām dzirdēju, ka ir cilvēki, kas vienkārši atsakās pieņemt nāvi. nav un viss. Un ja nāves nav, tad automātiski dzīve ir mūžīga. Formas mainās, bet būtība saglabājas. Galu galā - Pasaule ir tikai Viena, un dvēsele, pat, ja pamet ķermeni, nekur citur aiziet nevar. Tepat vien, šajā pasaulē arī atrodas.

Poteriks  apaļš gads kuru gan nevajag norakstīt, bet piedzīvot, noteikti nebūtu jābēg no sērām, drīzāk tās izjust pilnībā, jo tās palīdz sakārtot haosu emocijās, tikt pāri tukšumam, un pēc tām ir nomests smagums, ir vieglāk celties un iet tālāk