Ko darīt? Mēģināt uzlabot attiecības, vai distancēties?

HOUSE  Tu jautāji pēc pieredzes? Tad nu klausies. Ir pāris primitīvas definīcijas, kas Tev jāiegaumē. Cilvēki NEkad nemainās savā raksturā un visām no tā izrietošajām sekām. Pat ja Tu vienā rītā viņu nostādīsi bezdibeņa priekšā un liksi viņai apjaust, ka kā māte viņa ir nožēlojama un jūs kopīgi morāli izraudāsieties, nākošais rīts būs pilnīgi identisks visiem iepriekšējiem.
Vecumā šīs īpašības tikai vēl pastiprināsies un viņa ar jaunu sparu bendēs Tavu dzīvi, tas iespējams saistīs ar hormonālām pārmaiņām un to, ka viņai nav un nekad nebūs veča.
Liela daļa sievietes dēļ šiem iemesliem saiet konusā un tad viņas bendē ne tikai savu dzīvi. Skumjākais ir tas, ka tādā veidā viņas pašas iznīcina savu dzīvi, bet mēs taču visi esam pieauguši cilvēki un atbildam par savu rīcību, apzināmies sekas.
Scenārija attīstība ir diezgan paredzama.
Tā ir un paliek Tava māte, vienīgais, ko Tu vari darīt, ir atrast mazus risinājumus, ērtākai dzīvei un nepieļaut, lai kas tāds atkārtotos nākamajā paaudzē. Dievs nekad neuzkrauj vairāk kā tu spēj panest. Tāds apmēram tas risinājums, kura nav...

puuuka  Gribu,lai tu izlasi,šo Sanda Ratnieka rakstu par cieņu,varbūt tas tev kā palīdzēs.
Ir skumji vērot attiecības, kurās cilvēki pārstājuši viens otru cienīt. Kad tas ir noticis, ko lai tur vēl dara? Izlietu ūdeni nesasmelsi. Pasacītus vārdus atpakaļ nepaņemsi.

Cilvēku savstarpējās attiecībās cieņai ir liela nozīme. Savstarpēja cieņa uzlabo cilvēku attiecības. Tur, kur ienāk necieņa, rupjība, savstarpēji apvainojumi, iezīmējas attiecību katastrofa. Par cieņu varam domāt divējādi: no vienas puses, cieņa ir kaut kas tāds, kas pienākas ikvienam cilvēkam, lai cik veiksmīgs vai neveiksmīgs viņš būtu. No otras, ir cieņa, ko var iegūt tikai ar laiku. Nopelnīt ar savu attieksmi pret darbu un pret cilvēkiem.

Šoreiz par cieņu vecāku un bērnu attiecībās. Iespējams, ka daudzi būs dzirdējuši likumu, kas atrodams Bībelē: „Godā savu tēvu un māti”. Starp likumiem, kas regulē cilvēku savstarpējās attiecības, tas ir pats pirmais bauslis. Viss sākas ar ģimeni un viss sākas ģimenē. Bērnu mīlestība un cieņa pret vecākiem ir pamatu pamats. Taču ne vienmēr tā ir. Mēs, vecāki, gribam, lai bērni mūs mīl un ciena, respektē, ieklausās. Bet vai mēs mīlam un cienām savus bērnus? Bērni mācās atdarinot. Viņi nokopē mūsu attieksmi un atdod mums to atpakaļ. Kā lai iemāca bērnam cieņu pret vecākiem, ja vecāki “rejas” un viens otru pazemo bērnu klātbūtnē? Bērni mūs vēro. Pieaugušajiem ir jāveido cieņas pilnas attiecības. Bērnus nedrīkst pazemot, izsmiet, noniecināt. Bērnus ir jāuztver nopietni, viņos ir jāieklausās, viņi jānovērtē, jāuzslavē.

Ir daudz veidu, kā vecāki var zaudēt cieņu savu bērnu acīs. Ja zaudējam cieņu, zaudējam arī savu autoritāti. Paši vien to sagraujam. Parasti tā ir neatbilstība starp to, ko sakām un darām. Ja esam zaudējuši cieņu un autoritāti savu bērnu acīs, te vairs nelīdzēs dūres ciršana galdā, sašutums un dusmas. Kad zaudējam autoritāti savu bērnu acīs, zaudējam arī savus bērnus. Bērns, kuram tētis un mamma ir autoritā

puuuka  Bērns, kuram tētis un mamma ir autoritāte, vēlēsies viņiem līdzināties, vēlēsies viņus iepriecināt un no viņiem gūt atzinību. Ja bērns to nesaņems no vecākiem, viņš meklēs to ārpus ģimenes. Īpaši izteikti tas parādās pusaudžu vecumā. Šajā laikā vecāki konkurē ar sava pusaudža vienaudžiem (grupu) par sava bērna uzmanību. Tas ir laiks, kas parāda, cik stipras vai vājas ir pusaudža saites ar ģimeni.

Bērniem ir raksturīgi pārbaudīt mūsu robežas, apšaubīt mūsu izvirzītos noteikumus. Bērni cīnās ar vecākiem par varu, viņi grib būt noteicēji pār to, ko darīs, kad un cik ilgi. Bērnu griba parasti ir bērnišķīga- ilgi darīt to, ko gribās; vispār nedarīt to, ko negribas. Bērni dusmojas, ja ierobežojam viņu brīvības centienus. Viņi alkst brīvības, kurai vēl nav gatavi. Bērniem ir vajadzīgi saprātīgi ierobežojumi, vecākiem ir jānovelk robežas. Vecāku nospraustās robežas bērniem dod drošības sajūtu. Kur nav robežu, nav arī drošības sajūtas.

Mēs nevaram citus cilvēkus piespiest sevi cienīt. Cieņu var iegūt, bet tas prasa laiku un piepūli.

Nav jēgas sūdzēties, ka bērni neciena vecākus. Tas ir vecāku uzdevums, panākt to, lai bērni viņus ciena un respektē. Ciena, bet ne paniski baidās. Viss sākas ar vecāku cieņu vienam pret otru un ar vecāku pret savu bērnu, jo bērni mācās atdarinot. Ja bērns izrāda man necieņu, jo vēlas ar mani konkurēt par varu un autoritāti ģimenē, tad man viņš ir „jānoliek pie vietas”. Bet ir svarīgi, kā es to izdaru, jo brutāla varas demonstrācija iznīcina attiecības un arī savstarpējo cieņu. Cieņu nevar nopirkt, tā ir jāieaudzina.

edding  Pret vecākiem esot jāizturas tā, kā tu gribi lai bērni izturētos pret tevi. Izvēle plaša.

planerdelta  Atsaki viņai dzīvokli, nelaid savai dzīvei pat tuvu klāt, savu nopostīja, Tavu izpostīs ar prieku. Man laba māte un nekad nav bijis pamats žēloties, bet māte tas nav nekas tāds, ar ko ja samierinās automātiski, ja nav pelnījusi, Tu centies, tad atvaino, bet visu gaišu. Tu ieklausies saprāta balsi un aizmirsti tos murgus par būt labai, sirdsapziņa, u. t. t.

orhidea  sameklē te oho mammai vīrieti un viņai nebūs laika līst tavā dzīvē :)

illbeback  Izklausās pēc ņuņas un bezmugurkaulnieka. Ja ir svarīgs apkārtējo pasažieru viedoklis. tad vajag turēt muti ciet un paciest visu. Savukārt ja laimei ir nepieciešams distancēties tad tā arī vajag rīkoties. Kad man radās nesaskaņas ar vecākiem tiešā un skaidra valodā pateicu lai stāv pie saviem ratiem, kad būs vajadzīgs padoms tad jautāšu pats.

Geisha  Tava mamma vienkārši ir despotiska sieviete. Jā, visdrīzāk izjauks Tavu dzīvi tāpēc turies labi tālu no viņas. Kādreiz ar savu lielo mīlestību mēs tuvus cilvēkus dzenam ellē.

irgo  Viena pagale nedeg .....gan jau otra pagale arī to situāciju "kurina"....

hannaaste  skaidri nospraust robežas, jo tagad tu esi tā, pie kuras viņa ievācas. likt viņai saprast. jā, grūti, jā skandāls. un vecu cilvēku ir grūti pārliecināt. bet ar cieņu un bez tirgošanās nosraust robežas.

Drole  Lai remdeetu stresu, iziiree savu dziivokli kaadam buudiigam teevainim un pashi noiireejiet paardesmit (vai vislabaak paaris tuukstoshus) km taalaak.

adalaide  hm? jau no 15gadiem Tu dzīvo atsevišķi,bet māte zin par Taviem netīrajiem traukiem izlietnē u.c.niansēm ...
Kkas "nelīmējas" Tavā stāstā.

adamsone  Kāda tev daļa, kad viņai pēdējo reizi bijis vīrietis? Tas ir kāds kritērijs? Es arī esmu tāda pretekle, tikai kaķu man nav.
Kā vienmēr, informācijas ir par maz, tā ir vienpusīga. Neko nezinām, ko tava māte darīja vai nedarīja līdz taviem 15. Ir gadījumi, kad cīnās, cīnās pa dzīvi, bet kad redz, ka atvase ir tāda, kāda ir, tad atmet ar roku un laižas uz grunti. Nav izslēgts, ka tev nav paškritikas un tu īstenībā esi tāda pati.
Bet tas tā, vispārīgi...Ja konkrēti, tad nedot sava dzīvokļa atslēgas, neļaut ierasties, kad vien ienāk prātā un ievērot stingras robežas.
Sirreālais mēģinājums krist ap kaklu : "ak mīļā māmīt, ko mēs te abas tā...", diez vai. Ir izauguši divi līki koki, kas tos pataisīs taisnus.

selietis7  Šis jai izklausās pēc situācijas,kad māte savu bērnu,ja tas vēl piedevām ir vienīgais,uzskata par savu privātīpašumu,ar kuru var rīkoties pēc saviem ieskatiem. Arī tas,ka pašai nau izveidojušās ayyiecības ay vīrieti,kutš spētu viņu cienīt un mīlēt,uzkundzēšanās tieksmi,savai vienīgajai atvasei,gadiem ejot,tikai vēl vairāk pastitina. Ja viņa sesameklēs sev piemērotu zdīves biedru,ar kuru viņai būs kopīgas intreses,nekas arī nemainīsies,spriedze augs augumā...

straume22  Tas ir tikai novēlējums, jāizspriež un jāsakārto savi plaukti būs Tev pašai:
...dāvā savai mātei, vismaz domās, labus, mīļus vārdus. Lūdz Dievu, beigu-beigās, lai visi ir veseli, dzīvespriecīgi un laimīgi. Redzēsi –nāks kas tāds, kas liks saprast, atskārst Tavai mātei dzīves jēgu un dos dzīvesprieku. Tad Tev pašai būs prieks un miers mājās. Dzen prom no sevis šo apmātību:
” patiesībā savu mammu nevaru ciest”. Dabūsi atpakaļ to, ko sēsi, meitenīt. To jau ne es izdomāju un ne šodien.
Situācija visiem ir vienāda:
”Mūsu problēmas sākas tur, kur beidzas ticība labajam.”
Kā cilvēku(jebkuru) uzrunāsi(vai padomāsi) – tāds pret Tevi pagriezīsies.
To der atcerēties.
Pažēlo pirmām kārtām sevi - "necepies"...

Letonika  Varbūt izdariet to pašu ko mēģinājāt šajā vietnē. Rakstiet mammai vēstules. Katru dienu. Rakstiet kā jūs jūtiaties. Kā jūs patiešām jūtaties. Pret cilvēku, kurš ir ņēmis morālu virsroku pār jums un atradis tādu veidu kā jūs iespaidot jūs savas sajūtas neizrunāsiet aci pret aci. Bet būtu svarīgi, lai viņa zina jūsu izjūtas un novelciet robežas. Un jūsu rakstītais vārds būs skaidrojošs pamats kāpēc robežas tiek vilktas. Notikumi jūsu dzīvē mainīsies un jau no jums abām būs atkarīgs uz kuru pusi.

Arlekins  bļin, daļā no apraksta saskatīju sevi... bet tik traki ar mani, itkā, tomēr nav.
pēc visa skatoties - es teiktu, ka labāk distancēties.
kā mīl teikt viens mans kaimiņš - "radinieks - tas ir uzspiests "draugs"" :)
palīdzēt viņai būtu labi no morālās puses, bet tas neliek tev ar viņu regulāri komunicēt. a ko tur "cilvēki" un kasturvēl saka - kāda tev starpība?

Geisha  Zini kā visa šī jezga saucas? Psiholoģiskā šantāža. Saproti tikai to, ka Tava māte pielieto pret Tevi šo psiholoģisko šantāžu un tālāk Tev viss būs skaidrs kā visu uztvert un rīkoties. Es arī esmu kaut ko dzīvē redzējusi un piedzīvojusi, asaras lējusi līdz sapratu, ka cilvēki ir dažādi. Lopiņš spalvu maina, čūska ādu maina, cilvēks dabu nemaina. Nekādas ne lūgšanas, ne pielūgšanas, ne kāju bučošanas un sevis šaustīšana nelīdzēs. Galvu augšā, un uz priekšu dzīvē! Lai veicas!

neratni_stasti  Nu gan te sazīmējuši visādas briesmas. Man domāt, ka šeit attēlota elementāra meitas nespēja emocionāli atdalīties no mātes. Māte, protams, "pietur" meitu, tomēr galvenā atbildīgā ir autore - nespējot apjēgt, ka tā ir viņa, kurai ir jāatdalās no mammas. Aber tā vietā viņa tikai gaida mammas novērtējumu, baidās par apkārtējo reakciju un ko tik vēl nē. Autore, Tu nekad nesaņemsi to, ko gaidi no mammas. Pieņem to kā faktu. Varbūt palīdzēs, lai gan uz īsu laiku, jo kopumā te redzama tikai skaidra vajadzība Tev pašai strādāt ar savām emocijām un attieksmēm.

fargo  sarežģītas attiecības ar vecākiem nu nekādi nav unikāla situācija. viņi ir nepilnīgi cilvēki, tieši tāpat kā viņu bērni. Dievs cilvēku dzīves un sirdis var mainīt, bet paši viņi to nevar. un tāpēc, situācija kāda tā ir tagad, ir diezgan bezcerīga. nemainīsies ne māte, ne meita. bet, lai notiktu izmaiņas un viņu vidū paietu gadiem ilgi krājies etiķis, kas viņu attiecības ir izēdis līdz naidam un nicinājumam(kas ir acīmredzams no teksta - resna ar diviem kaķiem dzīvojoša bezdarbniece utt), ir jamainas pašām. tāda nu ir bezizejas situācija.
ko darīt gandrīz bezizejas situācijā?
apzināt situāciju. kopīgi. izrunāšanās visdrīzāk beigsies ar tiešu konfliktu tūlīt(99%, ka sāksies pagātnes mešana acīs un savstarpēja pārkāpumu pārmešana), bet pastāv iespēja, ka iestāsies arī zināma neitralitāte. un zinot meitas attieksmi, māte izvairīsies no kontakta, tā vietā, lai to meklētu.
un tas ir labi, ja meita jūtas vainīga. slikti būtu, ja nejustos. vainas apziņa cilvēkos nav nekas slikts, tas ir sirdsapziņas signāls un tā, atšķirībā no pašiem, nemelo. bet to ar laiku var piespiest apklust. un ar 99.99% tas ir cilvēka nāves spriedums sev.

un

"Cieņa pret vecākiem nenāk pēc definīcijas, tā ir jānopelna un jāsaglabā, ja izdevies nopelnīt."
nē, ir otrādi. cieņa pret vecakiem nāk pēc definīcijas. un tik pat nejēdzīgi būtu apgalvot, ka bērniem ir kaut kā jānopelna vecāku mīlestība, jo tā, redz, nenākot pēc definīcijas.

kolakola Situācija sasaucas ar reiz izlasītu grāmatu. Marija Kardināle "Es piedzimu no jauna"
Nav iespējams izmainīt otru cilvēt, bet ir iespējams mainī savu... nākamās atbildes