Suicīds-gļēvums vai drosme?

valmierietis333  Tā ir bezcerības sajūta - pietiek tikai ar vienu vilšanās brīdi - lai tevis vairs šeit nebūtu !

Viena neatgriezeniska kļūdiņa var pazudināt , tādēļ neiesaku nevienam ,kam nav labākā pašsajūta , to starp depresija - ķerties pie alkohola vai apreibinošām vielām , arī ar zāļu lietošanu jāuzmanās - jo tas viss situāciju tikai pasliktina un tad neviļus var paslīdēt kāja !

Neko nelietojot ir nomāktības sajūta un nāk tās ļaunākās domas virsū , ka tūlīt to vai tūlīt šito , bet liela iespēja ir apstāties tieši pirms bezdibeņa malas un censties sevi saņemt rokās(īpaši ,ja blakus ir atbalsts) , kaut uz vēl vienu dieniņu , cerībā ,ka kaut kas var vēl mainīties !

- Apreibināšanās var tikai atvieglot grūto izvēli par sliktu dzīvošanai ,brīdī ,kad vēl šaubies !

Labi ,ja tev blakus ir vismaz viens cilvēks ,kas grūtā brīdī paturēs roku un liks pasmaidīt , bet daudz ir vientuļu cilvēku , kam nav neviena ; un tajā brīdī ,kad smadzenēs notiek pārslodze vai tās izslēdzas vispār , pietiek tikai ar vienu mirkli - un nekas nebūs labojams !

Ir jau viegli tādus cilvēkus nosaukt par gļēvuļiem , īpaši ,ja pats neesi bijis viņu ādā !
Viens ir teikt , nu ja ,man tak ar bija depresija , pārdzīvoju un turpinu laimīgi dzīvot !

- Tak neesam visi vienā grozā , neesam un nekad nebūsim vienādi ! Arī depresijas atšķiras un arī kā katrs spēj vai nespēj tikt ar viņām galā ! Vienāda smaguma depresija katram var izpausties savādāk !

Daudz atkarīgs arī no mūsu īpašībām - cits lēns un apdomīgs ,cits straujas dabas ; cits jūtīgs , citam pilnīgi vienalga - tur pat vai vēss ; cits drosmīgs ,cits mazāk ; cits sīkumains , cits nemaz tos sīkumus nepamana un skatās tiem pāri utt ...

-Mēs katrs dzīvi uztveram , dzīvojam un redzam citādāk ! ******

- Arī paturpinot par to mīlestību , ja tu to otru mīli no visas sirds - viņš ir visa tava dzīve , tu velti visu savu dzīvi , laiku ,domas ,rūpes viņam , un pēkšņi viņa vairs nav - sabrūk visa tava

valmierietis333  -Mēs katrs dzīvi uztveram , dzīvojam un redzam citādāk ! ******

- Arī paturpinot par to mīlestību , ja tu to otru mīli no visas sirds - viņš ir visa tava dzīve , tu velti visu savu dzīvi , laiku ,domas ,rūpes viņam , un pēkšņi viņa vairs nav - sabrūk visa tava līdzšinējā pasaule! (un nerunāju par pusaudžu mīlestību , kuriem psihe var nebūt nostabilizējusies) , runāju par mums ar jums !

To varētu nesaprast tikai tie , kas nekad no visas sirds nav otru mīlējuši , vai arī tie ,kas tās otras pusītes maina gluži kā zeķes !
- Domājiet pozitīvi ! Nevajag visus mērīt pēc sevis un savām spējām - esam dažādi ! Katram sava pieredze , sava nasta ,savs dzīves ceļš ejams !

nesmuka  Pashnaaviiba? Pirmkaart - taa ir pieredze. Taa ir briiva griba un izveele. Tiesības! Driiksteeshana lemt paar savu dziivi. Jau pats uzskats, ka ir kkaada liktenja nasta, krusts, vai armijas mugursoma ar vecaam kotleteem , kas oooobligāti jaanes dziivei cauri, kultivē uzskata autoraa nolemtiibu.
Iemesli? Nu, visdazhaadaaki!! Sākot at nespēju tikt galā ar savām ambiicijaam, tachu tas var izpausties kaa cienjpilns zhests pret sevi un savu dziivi. (sheit jaapiemetina - mediciinai par humaanismu ir taada diivaina izpratne..) Suiciids var kalpot kaa ljoti liels radīshanas moments, starp citu.
Tachu. Lai vai kaadi tie (iemesli) sabiedriibas aciis nebuutu - egoisms, gljeevums, atbildiibas neuznjemshanaas....
Vai gadījumā vislielaakie egoisti nav tieshi shie viedokljainie liidzgaajeeji, nespeejot akcepteet indiviida briivo gribu? Un vai gadījumā viss shis saapju kliedziens patiesiibaa nav pashiem par sevi (nevis staasta galveno varoni)? Sak - kā vinsh uzdriiksteejaas mani/muus atstaat?!
Nu, uzdriiksteejaas, juta vajadziibu (cik/ko juus ziniet par citu sajuutu pasauli?)...
vinjam bija/ir tiesiibas.
Jums arii taadas ir.

edmunds  ja dziiviibu atdod lai izglaabtu otra dziiviibu tad taa ir augsaamcelsanaas no mironjiem.
ja atdod nesavtiigi tautas labaa tad manupraat liidziigi, lai arii tauta to reti novertee.
ja izdari pasnaaviibu lai izbeegtu no spiidzinaasanas tad tas ir saprotami.
ja taadeelj ka neatrodi dziivei jeegu tad skumji, bet nenosodu.

av2  tas ir tikai ....ticket out. Jaabuut passaam glleevulim lai nosodiitu kadu citu.

JurisK  Lielākoties tas, suicīds, ir psihiskas slimības izpausme. Ļoti reti - apzināta izvēle beigt dzīvi. Atsevišķi no tā visa - bērnu pašnāvības, tur vainīgi ir radi un draugi. Runājot par drosmi - tā vairs nav pašnāvība, tā tad ir savas dzīvības ziedošana kādam mērķim, varbūt ne vienmēr cēlam, izvērtēt prioritātes - tas nav tik vienkārši.

leone  Tēma ienāca prātā pēc netā lasītā par rakstnieku,kurš mēģinājis beigt dzīvi ,savos krietni daudzos gados vairs netikdams galā ar slimībām,bērnu un mazbērnu aiziešanu no dzīves utt.
Privāti atbildējušiem privāti pateicos,un paldies visiem šejieniešiem,kuri dalījās savā viedoklī!

StacyQ  NITO,
ne atbalstu, ne nosodu - neeju pirmajās rindās ar slavinājuma vai nosodījuma saukļiem,
nesaucu cilvēku par gļēvuli vai arī neeju un neslavinu cik drosmīgs bijis.

jurks  "labs" jautjums! bett diezvai tas, ka kaada no atbildeem, kas izpelniisies muusu simpaatiju, guus attaisnojumu un kljuus legitiima!! vai tad tam ir noziime- kaadeelj cilveeks to dara?? bet aizliegums jau nebuus shkjeerslis, ja cilveeks ir noleemis izdariit to!! jataajums ir par to, ko var dariit tuvaakie cilveeki, lai pamaniitu un dariitu visu iespeejamo , lai tas nenotiktu?? bett mees dziivojam reaalajaa laikaa, kad ir tik daudz kas, ar ko nodarbinaat savu praatu un uzmaniibu, lai nebuutu laika iadziljinaaties otra cilveeka gariigajaa pasaulee! kamdeelj sevi apgruutinaat?? protams! ir gruuti jau pasham savu vezumu vilkt, kur nu veel uznjemties tuvaakaam paliidzeet!? taads laiks, paliekam aizvien vaajaaki dziivajaas attieciibaas vienam ar otru!!

raina1970  Tā ir - izvēle. Ar tiesībām tādai būt. Taču ir daudz nianšu, kas un kā. Pirmkārt- lai patiešām izdarītu to lietu līdz galam- ir tāds moments- bioķīmiskie procesi organismā, kas nomāc normālu vielradīšanu un vielapmaiņu.. kā sekas tam- tiek bremzēts izdzīvošanas instinkts, kas ļoti spēcīgi pretosies tam, ka individs tieksies sevi iznīcināt- normālos apstākļos.. Bremzētā stāvoklī- pašiznīcināšanās programma ņems virsroku. Tajā brīdī indivīds nedomās adekvāti, nebūs spējīgs vienkārši. Un pats vērtējums pašnāvībai- arī dažāds.. ir pārējoši apstākļi, kuriem nevajadzētu piemērot darbības ar nepārejošām sekām... un ir situācijas, kad aiziešana mūžībā ir - atpestīšana no lielām, lielām fiziskām mokām..kurām nav perspektīvas samazināties.

neonilla  Tā ir slimība un laikus jāsāk ārstēt!!!!

zaigaina  Teikshu iisi,dziiviibu atnjemt nau atljauts nevienam ne sev ne kaadam citam taa ir daavana kam smagaaka kam vieglaaka .Bet normaals cilveeks sev galu nedariis tas tiesa.Driizaak gljeevums un bailes,noteikti jaakonsulteejaas ar aarstu .

sangukuLV  Glevums un egoisms..ka ar tiem kurus vini atstaj aizejot..

Sanntana  Paldies par viedokli StacyQ un Valmierietis333. Pilnība piekrītu , nedrīkst nevienu nosodīt.
vai kas tas ir ... .
Kāds egoisms ?... Cik bieži Jūs painteresējieties par līdzcilvēkiem... kā jūtas, vai kas uz sirds, kur bijis, ko darījis ... vienkārši aprunājušies? Vai vairāk pavadāt laika spaidot podziņas ? Cik bieži piezvanāt tālākam radiniekam vientuļam, vai tiem pašiem tuvākajiem ? tas pats ar draugiem un paziņām? Kāds egoisms vai gļēvums ?!

poga_parastaa  Piekrītu Ilūzijai. Tas nav ne gļēvums, ne drosme, bet tiešām prāta aptumsums. Robeža no emocionālā sabrukuma līdz prāta aptumsumam ir tik plāna, praktiski caurspīdīga. Pats cilvēks to nespēj sajust un "nospiest stop krānu". Vēl sliktāk ir tad, ja viņš nekad par savām problēmām nav radis ar kādu izrunāties. Atzīšos, saku to no personīgās pieredzes. Ja vien mums būtu dotas tādas spējas sajust otra stāvokli, ne viena vien pašnāvība nebūtu notikusi. Un ir pilnīgs stulbums uzskatīt, ka to dara egoisti, kuri domā tikai par sevi. Muļķības! Tajā brīdī cilvēks vispār nespēj domāt ne par vienu. Viss apkārt notiekošais slīd garām kā filma un tu uz visu skaties it kā no malas, arī uz sevi un to, ko dari. Pats briesmīgākais ir tas, ka tu nevari apstāties. Kā miegā - redzi briesmīgu murgu, bet nevari to apturēt, pamosties. Sajūta, kuru nenovēlu nevienam. Man toreiz neticami paveicās. Ja vien varētu tos cilvēkus satikt, es laikam viņus aiz pateicības netīšām nožņaugtu.:) Taču diemžēl neatceros viņu sejas. Zinu tikai, ka viņu bija daudz. Kad atgriezos mājās, man sākās panikas lēkmes par savas rīcības sekām - par meitu, mammu - kā viņas dzīvotu. Par cilvēkiem, kurus neapzināti būtu iesaistījusi savā neprātā, kuriem atlikušo dzīvi par to būtu jādomā. Sviests! Esmu pateicīga, ka viņi pat nenojauta, ka viss izvērtās pavisam citādāk, pateicoties tieši viņiem.
Ko es ar to gribu teikt? Svarīgi ir nepalikt vienam. Esmu pārliecināta, ka, tiem, kas to ir izdarījuši, dotu iespēju atgriezties, viņi to neatkārtotu..., bet varbūt kļūdos. Cilvēki ir dažādi.

Gunciitis  drosme ,atrāk iedot pa ļotenēm ,tam kas tev tos pārbaudijumus uzzīmēja