Nāve

Surja  Tā ir viena no tabu tēmām. Un ir indiktators, cik sabiedrība nobriedusi,spējīga runāt un domāt par šo tēmu. Ar nāvi jau nekas nebeidzas, dvēsele pāriet citā dimensijā. Vai baidos? gan jā, gan nē. Tā dzīvē saveidojās liktens, ka smagi saslimu 23 gados. Ārsti katru mēnesi lika jaunu diagnozi. Burtiski miru nost. Nopirku apģērbu -- kleitu, kurpes, tuviniekiem devu rīkojumu mani apbērēt blakus autokatostrofā mirušajam tēvam. Tie tiešām bija skarbi brīži. Ar lielāku un mazāku regularitāti pie manis brauca ātrie 25 gadus. Viss murgs beidzās 2010 gadā, kad aizgāju uz Reiki. Vai domāju par nāvi? Katru rītu, kad skaitu mantras un piesaucu dažādu enerģiju palīdzību, starp tām acis redz arī šo enerģiju -- Jama (Nāves dievs). Bet piesaukusi to esmu vienreiz, kad nevarēju palīdzēt smagi ievainotam dzīvniekam, lai Jama izbeidz viņa ciešanas. Mūs visus pie dzīvības uztur energija Višnu. Uzskatu, ka katram ir savs dzīves uzdevums un laiks ir dots pietiekoši, lai mēs to izpildītu.

krumuzagis  nevajag par to aizrauties domāt, dzīve ir domāta dzīvošanai

adalaide  Palasi "Grāmatu zagli"...gūsi ,ne vienu vien ,labu atziņu.

edding  Te jāizskata 2 aspekti.
1. Kā nomirsi, ja mokās un sāpēs, nedo Dies. Ja ātri un nesāpīgi, ir OK.
2.Kā jutīsies tuvinieki. Tas gan man nepatīk. Jāmēģina jau laikus kaut kā sagatavot, ka sērošana nedrīkst būt ilgstoša. Bik pasēro un dzīvojam tālāk. Ka nevajag ik pārdienas kapos tevi apciemot un kapu pārvērst par puķudobi.

lasminaxxl  Neesmu tā nopietni domājusi, man vēl daudz jādzīvo, zinu cik ilgi..

zigula8  Katram ir pieredze, kas saskāries ar tuva cilvēka aiziešanu. Pārdomas dažādas. Kāpēc nevar aiziet klusi un mierīgi-aizmigt un nepamosties? Gadījies būt mēnešiem klāt aizejošam cilvēkam. Tas prasa visa veida izturību, bet tad sapratu, ka cilvēka spējas ir unikālas (briesmīgs vārds, nu laikam -ļoti plašas). Negribētos, lai tuvākie dabū tādas rūpes praktiskā veidā, bet vēl vairāk emocionāli.

DanaL  "Bet nāve var pienākt arī pēkšņi, jaunībā"
Pēkšņa nāve varētu būt viena no labākajām dzīves dāvanām, vienalga jauns vai vecs. Vienkārši tuviniekiem grūtāk pierast pie tas domas un samierināties. Bet illgu mokošu dzīves pēdējo posmu mēs taču neviens sev nenovēlam.

Deisa  Domāju, ka, ja mēs zinātu, kas sagaida pēc nāves, mēs baidītos no dzīves. Kāpēc gan zīdainītis bļauj, kad piedzimis? No nāves nebaidos, bet apzinos, ka ir svarīgi kā šo dzīvi nodzīvoju, tas ietekmēs tālāko gara ceļu. Bet negribētos mirt sāpēs un ilgi, tas noteikti.

_Krasula_  Nedaudz baidos. Bet vairāk no slimībām, vecuma nespēka, ja tāds pienāks.

Valdiqms  Sakarīga,dara darāmo ,ir palīgi ,ja jautā kas ir palīgi,tie esat jūs paši sev. Tamdēļ par nāvīti sliktu nevajadzētu domāt .Pēc tam katram savādāk ,kurš kur ,pēc vajadzības un saderības un dotībām.

piladzoga  Kad atnāks ,tad domāšu ..dažreiz var ar VIŅU vienoties un palūgt pienākt vēlāk..

mellene_x  kopš apglabāju vistuvāko cilvēku pasaulē, no nāves nebaidos, ,varbūt smieklīgi vai kā, bet pēc tam , kas notika ar mani, pierāda, ka pēcnāves dzīve eksistē... pāriešu citā līmenī un viss.

adamsone  Neesmu vēl tik veca un vēl ne tik duma, lai nemaz nebaidītos. Ar laiku aizvien mazāk gribas vāvuļot par šo tēmu un tā kļūst nosacīti vienaldzīga.
Neticu pēcnāves dzīvei, nekādām "citām dimensijām".

ne_meklejumos  Baidos no slimībām, no nāves nē. Sava nāve droši vien nav paredzama un izdzīvojama, viens mirklis un esi zudis. Par tuvajiem pārdzīvojumi, viņu aiziešana sāp ilgi.

Anxunamuna  ...nu diktami par nāvi nevajadzētu domāt , citādi nāve sāks domāt par Tevi .

janisb  Nedomāju, nebaidos, izaicinu :D

Helmuts  Uzskatu vienlidzigi,ka parejie...
Vienkarsi kadam dzive paveicas un vins nodzivo lidz simts gadiem a kadam nepaveicas uz vina muzs ir isaks..
Un vispar es uzskatu ka ta nau tema par kuru vajadzetu aizomaties!!!
Ja interese kas vairak uzraksti man atseviski.......

Edg  Mani šis jautājums neuztrauc. Tā kā es esmu nosapņojis ko es vēl dzīvē pieredzēšu, tas viss vēl tikai pamazām nāk, tad nav ko daudz uztraukties. Nav mana kārta pienākusi, jo dzīves galu sapnī vel neesmu redzējis :D
Bet patiesībā mēs jau neviens nezinām aiz kura stūra mūs gaida tas liktenīgais ķieģelis, tad kāda mārrutka pēc uztraukties?

jurks  katrs no mums, noteikti, ir piedziivojis briidi, kad vareetu teikt, ka ir bijis viena solja attaalumaa no naaves, vai arii veel iespaidiigaaks teiciens- ieskatiijies naavei aciis!! esmu biezhi bijis pavisam tuvu tai!! vienu briidi bija taada sajuuta, ka nav ilgi jaagaida, mani paarnjeema bailes par to, ko es atbildeeshu, kad man jautaas- ko es esmu izdariijis labu, kaa esmu izmantojis visu to, kas man ir dots- rokas, kaajas, galva, kaa esmu to noveerteejis?? un tad gan centos cik vareeju!! bet Dievs ir leemis lai es veel dziivoju, taatad viss pulvers veel nav izshauts!! padomaajot par naavi smadzenees notiek aktiiva rosiishanaas un daudzas, pirms tam aizraujoshas nodarbes, zaudee savu pievilciibu!! jo rodas veelme skatiit lietas buutiibu saknee!!

ingryda  Nebaidos. Tacu ari negaidu.

Snowagain No tās neviens nav izbēdzis un neizbēgs. Mēs visi tur būsim. Tātad baidīties no viņas nav jēgas. Tie, kas nāvi redzējuši tuvplānā dzīvi esot, tos vispār nearko... nākamās atbildes