Kā tikt pāri mīļotā cilvēka nāvei un dzīvot tālāk?

fargo  lai Dievs tev žēlīgs, ja tu stāsti nepatiesību. bet ja stāsti patiesību, tu dari pareizi, tāpēc ka daļu nastas, kas tevi var nožmiegt pie zemes, tu iedod citiem. un tā, tā var kļūt nesama.

VienaEs  Lai cik stipra es gribētu būt es apzinos,ka viena es netieku galā... gribās runāt ar cilvēkiem,gribās atrast kādu padomu...varbūt muļķīgi,bet .... ķeros pie cilvēkiem kā salmiņiem lai nenoslīktu...ar tuviniekiem runāt ir grūtāk,jo viņi jau arī šobrīd pārdzīvo,gan par mani ,gan par manu vīru..neviens nebija tam gatavs jo viņš likās tik stiprs,bet sadega divu nedēļu laikā...

sandra111  man pagaja aptuveni 20 gadi,lidz vareju par to domat bez uztraukuma,,,
tagad ,kad par to domaju,,,brinos ka vispar esmu normala,,,atceros visas tas sausmas,izjutas,idejas,,,pabriesmigi.

UnaK15  Laikam drīkst darīt jebka, kas, šķiet, pašai palīdz.Arī te var paflirtēt.Zāļu nav.No sirds iesaku pavērot, vai nepiezogas depresija.( es tādu satikos pec mātes nāves acu priekšā).Pilnīgi pareizi dari, ka runājies ar cilvēkiem-atradīsies, kas uzklausīs.tā lēnām. Pāries.Attālinasies bet sirdī paliks vienmēr.

av2  peec gada saaksi justies normaali. Jaunaas attieciibaas noteikti nelien, jo saccakareesi tam cilveekam vissu labo priekssatatu par Tevi.
Un, peedeejais, 35cos...negribaas dziivot? Jaa, saap, lloti, un neaizmirsiisi nekad, bet..dziive ir tomer....beautiful...
Paskaties uz cilveekiem, kas mocaas...mirst ar kaadu neaarsteejamu slimiibu...dziivi mirst , drausmiigi...., tad sapratiisi, kaads tomeer Tev ir....kaada Tev ir daavana ssii dziive. Un neoveertteet to buutu ...:(( Un, kaa jau teicu, paies laiks, un vis buus ok.

ponytail_PA  Varbūt ir jēga apmeklēt psihoterapeitu? Tieši tāpēc, ka ir vajadzīgs cilvēks no malas, kas uzklausa, palīdz pašai salikt situāciju pa plauktiņiem. Tas varētu būt arī garīdznieks, ja palaimējas atrast kādu gudru, pieredzējušu un iejūtīgu.
Vajag savu laiku izraudāt, savu laiku izsērot, savu laiku meditēt un sevi sakārtot. Nevajag baidīties no raudāšanas. Ja aizgājušais cilvēks bijis dārgs, ir taču dabiski, ka par viņu raud un bēdājas, stipri bēdājas. Asaras nav process, ka noved pie sajukšanas prātā.
Lai Dievs dod spēku! Un atbalstu tad, kad spēka maz.

SaintAmon  a vot nekaa netikt... mans zin... jau pagaajushi 15-mit gadi... un nekaa...:)

jurks  jaa! taa ir dziives sastaavdalja- stuurakmenji kas liek uz dziivi paskatiities kaa no malas! lai Tev Dievs dod speeku un ceriibu!!!

piladzoga  Izklausās kā memuāri no cietuma ..jo patiesās sāpēs cilveks savas sajūtas analizēt nespēj ..

bumpastiks  Ļoti jūtu līdz autorei,jo tagad var vienalga ko runāt.Visi šie vārdi būs tikai kā remdens ūdens,kas tiek liets uz asiņojošas brūces.Un vienalga turpina sāpēt un sāpe nerimstās.Saprotu,ka brīžiem pat liekas nepanesami.Jo katra lieta var atgādināt par mīļoto.Varbūt Tev vajadzētu uz kādu laiku nomainīt dzīves vietu,lai viss apkārt esošais katru mīļu brīdi neatgādinātu par zaudējumu un vēl nekādā gadījumā nevajadzētu palikt vienai,lai ir kāds blakus.Daudzi varētu nosodīt,ja Tu tagad sāktu iepazīties,teiktu,ak mēnesis nav pagājis,tā jau kaut ko meklē.Es pat silti iesaku jaunas iepazīšanās,tas palīdzēs novērst uzmanību,nu lai vnk nenojūgtos.Labi ja blakus būtu saprotošs vīrietis,sākumā kā draugs.Un vēl var kādu brītiņu palietot kādus trankvilizatorus,ja liekas ka ir pavisam nepanesami.Pāri netiksi nekad,atmiņas paliks.Bet laiks dziedē visas brūces,pat pašas dziļākās.Novēlu IZTURĪBU!

bumpastiks  piladzoga,nu šitos"gudros" spriedelējumus varēji pie sevis atstāt!Es esmu mierīgs cilvēks,bet dažkārt mani vnk "izbrīna" dažu labu muļķība un cinisms.

piladzoga  CIEN.Humpastik
katram SAVS viedoklis par šo tēmu ..es izsaku savu,ja nepatīk ..vari dusmoties un kļūt nemierīgs ..tās ir tavas tiesības :DDD

adamsone  Ja es nebūtu IRL pieredzējusi gadījumu, kad gaudo, dzer vīnu un taisās bedrē lēkt, bet pēc gada aste ritenī un acis uz večiem zib vien, tad varbūt.. kko uzrakstītu. Bet tā - lielākajiem gaudotājiem bieži viss ātri pāriet un vispār - izskatās pēc kārtējās provokācijas. Jebkurā gadījumā - pašam sava dzīve jādzīvo un pašam savas bēdas jānes, tā nav soma ar kartupeļiem, kur var palūgt, lai kāds pieliek savu roku.
Jumpastiks, kā izrādās, ir gļēvs. Cerams, ka tikai virtuāli, jo ir liela sodība cilvēkam ar mīlošu, atvērtu sirdi, gatavam jaunām attiecībām, satikt kādu sērojošu nelieti. Kas savas bēdas remdē uz cita rēķina. Jāvar un jāprot ciest vienam.

kokote  Ne velti daudzās kultūrās ir 40 dienu pēcnāves periods. Tev vienkārši ir jāļaujas sērām, bēdām, asarām. Tas ir "jāizsāp" citādi tas radīs Tev problēmas vēlāk (ne jau kā ezotēriski, es domāju, emocionāli, fiziski, mentāli). Šī ir tā reize, kad nevajag kaunēties lūgt tuvinieku palīdzību, atbalstu, galvenais nepaliec viena, maksimāli daudz laika pavadi kopā ar tuviniekiem un saki viņiem kā jūties-ja traucē viņu pastiprinātā uzmanība-tā arī pasaki, bet nepaliec viena. Tas -pirmajiem mēnešiem, bet tālāk-tad Tev atkal jākļūst stiprai un kā jau Tev te iesaka: jāstrādā ar sevi, apzināti jākultivē dzīvesprieks sevī...jādzīvo tālāk.

Kristine_78  Grūtākais posms ik viena cilvēka dzīvē. Laba drauga plecs un atbalsts. Lauties izraudāt . Turies

druskupagrozishos  Raksti grāmatu! Visos sīkumos apraksti Jūsu kopīgos laimīgos mirkļus, jūsu domstarpības, savas šaubas un prieku, raksti visu!
Tikai laiks var palīdzēt dzīvot. Nedomā par mūžību, domā par to, ko darīsi šonedeļ, tad mēnesi, tad laika robežu noliec, piemēram, līdz vasarai utml., un skaties būs pagājuši kādi 7 gadi, tad paliek mazliet vieglāk.

druskupagrozishos  Vismazāk domā par to, ka kāds varētu nosodīt par kādu soli (iepazīties ar cilvēkiem, "neprast" ciest utml.). Tu pati zini, cik patiesas ir Tavas sāpes un bēdas, un tev nevienam nekas nav jāpierāda, tā ir tava dzīve, kura pašai jādzīvo

siltummile  Tas ir jāpārdzīvo , ir taču pagājis pārāk maz laika, katram mums uz šīs zemes ir savs liktenis dots , savi dzīves uzdevumi. Ar tuvākā nāvi viss nebeidzās, mēs pārdzīvojot gūstam pieredzi.Laiks dziedē , cilvēki , notikumi dažādi pasākumi aizpilda tukšumu , esi stipra tiksi , tam pāri.

Trenta  Man palīdzēja darbs. Fizisks darbs. Pārtaisīju visu dārzu un sapratu, ka zeme dod spēku un mieru. Un vēl attiecības bez saistībām.

Trenta  P.S. Bet tā arī taisnība, ka pirmais pusgads ir tiešām briesmīgs, kad negribas pilnīgi neko. Var darīt ierastas lietas gandrīz automātiski.

Marija_Anna Pirmkārt - pieņemt, ka tas ir noticis un neatgriezeniski.
Otrkārt - pateikties dzīvei par to , ka tev bija šī iespēja - mīlēt , justies labi un viss pārējais... nākamās atbildes