Kur ir tā robeža?

Sassy14  Tad esi palikusi VECA. :D
Kamēr cilvēks nedomā, ka ir «staršij po zvaņiju» un «svojo otslužil», viņš ir jauns savā dvēselē. Un gatavs mācīties, mainīties, attīstīties, pilnveidoties. Tātad arī darīt un dot.
Tie, kas tikai ņem, ir vai nu jaunāki par 5 gadiem vai... veci. Vai pielīdzināmi mazbērniem, jebšu sirmgalvjiem.

Geisha  Robežas tādas nav. Ir cilvēki kuri visu mūžu uzskata ka viņiem viss pienākas. Tādi cilvēki vienkārši neprot dot. Visi citi ir tendēti uz to ka dots devējam atdodas. Ja kādam devi un par to nesaņēmi pat pliku paldies, nepārdzīvo. Ar labdarību arī kādreiz jānodarbojas. Dievs ar viņu! Vai Tu no tā nabags paliki? Nē taču. Tev Tavi labie darbi vienalga atgriezīsies.

marselis  Kad noticis ta...." kad par daudz dots un parmaz ir nemts "-,
Pienak bridis,kad esi iztuksots.....tuksums!

Geisha  Var paņemt veco pannu, pusnoplēstos kreklus, padilušās zandeles. Laimi nepaņemsi. Domā nauda nesīs lielo laimi? Nenesīs. To dod cilvēks. Jā, nauda ir vajadzīga, lai cilvēks varētu dzīvot nevis eksistēt. Bet nauda nedos sirds siltumu, mīļumu. Naudai zvaigznes acīs nespīd.

adamsone  Pareizi geisa, acis spīd tad, kad galvā gruzd zāģu skaidas. :D
Ja tev kādreiz būtu bijusi nauda, nevis savām rokām sūri un grūti pelnīti iztikas līdzekļi, tad nerunātu šitās apnikušās lumpenu muļķības. Nauda dod brīvību un iespējas un tad atrodas arī, dēļ kā acīm mirdzēt. Bet tā - rukās, rukās, un atkal rukās un karote kā ir aizsprausta aiz debesīm, tā ir.

makinlijs72  kad ilgstoši darīts neko nesaņemot, sākas tā robeža. tikai garīgi atpalicis cilvēks turpinās sniegties pēc zemenēm,ja gadiem dabūn pa knaģiem.ir jau arī citas ogas.

adamsone  Par topiku - tad, kad ir izsmelti visi spēki, ir strādāts un strādāts un beidzot gribas atrast kādu, kas gandarītu par pūliņiem, ieceltu saulītē, slavētu un cildinātu. "Redzi kāds tu malacītis, tā rūpējies par savām trīs bijušajām sievām un deviņiem bērniem, nāc, ieliešu tev zupiņu un nobučošu uz sirmās bārdas, varonis tu mans".

Sassy14  to adamsone:
Nauda NEDOD veselību un īstu skaistumu, par to var nopirkt mākslīgu sirdi, plastmasas kāju, silikona krūtis, matu pagarinājumus utt., bet tie jau mūžam dilst, plīst un šķīst, tā ka ik pēc maza laiciņa pērc atkal jaunus...
Nauda NEDOD ne saprātu, ne talantu. Ģerevņas skoliņā gājis iedzimts inteliģents vai (gandrīz) ģēnijs būs vienmēr erudītāks un spējīgāks, un arī mērķtiecīgāks par miljonāru skolās gājušu «zilasiņu» slinko debīliķi, kuri vecāki dāvanas un naudu svaidīdami tai skolai kak-ņibuģ cauri izstaipīja... vai nespēdami vairs staipīt, nopirka aiz žēlastības nabadziņam pāris diplomu, pašu bērns tomēr...
Nauda NEDOD arī veiksmi. Vai izcilu spēju doto bagātību saglabāt. Cik daudz ir redzēti pārtikušo ģimeņu dēliņi vai meitiņas, kuri pēc vecāku nāves pazaudē mājas, firmu, ģimeni, paši sevi... beidzot kļūdami veci un nevienam nevajadzīgi bomži, vismaz 50% apmērā sava (iedzimti) iedomīgā un uzpūtīgā rakstura dēļ.

Sassy14  Tad vēl, tā gribēšana tikai ņemt arī ir bagātnieku atvašu slimība... ar ko viņi, nokļūdami no vecāku «siltumnīcas» reālajā dzīvē, arī paraksta sev drošu nāves spriedumu, vai vinnē «biļeti» uz cilvēka necienīgu dzīvi. Un tad sākas depresijas, narkomānijas, anoreksijas utt, utjpr. :D

adamsone  Sirsniņ sassy, ko tu saproti ar naudu, ceru, ka ne dažus desmitus tūkstošu, nu labi, kādu pusmiljonu?? Tā NAV nauda, tie ir iztikas līdzekļi. Pie mums tādu īsti bagātu cilvēku, kuriem ir liela nauda vairākās paaudzēs jau nav, kur tu būtu varējusi redzēt tos nesakarīgos pārtikušo ģimeņu bērnus?

derevnja10  Padsmit gadus atpakaļ braucu uz Rīgu. Skan radio. Tajā stāsta, kaut kaut kāda kundze nopirkusi varen lepnu auto. Marku neatceros, bet krāsu gan, dzeltena. Sadarījis visas šeftes braucu ārā no centra un bāc. Stāv svaigi pirktais auto uz Dzirnavu ielas krustojumā, ja nemaldos ar Abrenes nedaudz samīcīts. Apkārt skraida puisītis ar telefonu rokās. Netīšām autobusu nebija ievērojis.
Cits gadījums. Ripinu pa Brīvības ielu. Pie Vidzemes tirgus, kur gājēju pāreja, mani no mugurpuses panāk glauns mersis. Skāde nav liela, bet policiju vajag saukt. Uz jautājumu, saukt man vai Jūs izsauksiet skan atbilde, nevajag, es atstrādāšu.

Sassy14  Mīļā adamsone, «iztikas līdzekļu» jēdziens ir ļoti stiepjams. Tiem dižajiem ārzemju multimiljonāriem-triljonāriem varbūt tas pusmiljons ir arī tikai vienas pusdienas resotrānā vai pārsimt metrus pa jūru pabraukāt un degunu izšņaukt. Bet ne jau tur tā lieta.
Lieta ir iekš tam, ka, jo lielākas naudas, jo lielāka nebrīve. Etiķete, ģimenes tradīcijas, augstās sabiedrības normas, no otras puses mafija, prese, skauģi un nelabvēļi... Nelaimīgi, pārmocīti bērni, kuri sapņo par nabadzību, jo uzskata to par brīvību... cilvēki, kuri no šiem visiem biznesiem, projektiem, mārketingiem, presēm, sapulcēm tik pārguruši... kuri ir nepārtrauktās bailēs par to, ka kāds vēl bagātāks un izveicīgāks var jebkurā brīdi, kaut vai nakts vidū viņa firmas kopā ar plantācijām, fazendām, villām, bodēm un visu pārējo figņu atņemt, t.i. iztaisīt par savējām, iznīcinot konkurentu līdz nullei, un tad ir vakars uz ezera viņam, viņa ģimenei un vēl veselam pūlim cilvēku, plus preses skandāls, kauns un negods pa puspasauli. TĀ ir kapitālisma īstā seja un cena par bagātību. Tev patīk? Man nu ne un arī nesāks patikt.
«Cilvēce bija laimīga, kad naudas vēl nebija, un kļūs no jauna laimīga, kad nauda vairs nepastāvēs», teica mans nelaiķa tēvs. Domā, ka tāds laikmets nākotnē ir nereāls? Bet ja nu nav? :D :D :D

ahava  Vai tad dot ir nauda. Drīzak kreņķis kas nokauj cilvēciņā visu cilvēciņu un parsteigums kāpēc viss ir tik slikti un cenšanās vēl trakāk nedot bet dūša paliek vēl nelabāka. Kāpēc cilvēki cer ka ar n-to reizi grābekļa kāts mainīs traektoriju?

adamsone  Tavs tēvs saasy, piedod, bija viens plikvēderains (pieklājīgi sakot) lauku sociālists. Un tādi izaudzina tādus. Grib, bet nevar, dumpojas, bet neko nepanāk. Kopš agras jaunības esmu skaidri apzinājusies, ka nekāda "lietu bīdītāja" nevaru būt un nebūšu, tāpēc pilnīgā mierā varu skatīties, ko un kā dara citi. Naudu pelnīt var būt ļoti interesanti, veidot projektus, virzīt visas tās lietas, jā, arī cīnīties ar konkurentiem, ja tas notiek puslīdz civilizēti. Diemžēl 90-os pie mums tas bieži nenotika civilizēti.
Nabadzībai ir daudz vairāk blakņu, sauksim tās šādi, nekā bagātībai, kurai tās, protams, arī ir. Visam dzīvē ir blaknes, ja nu vienīgi nāvei ne, jo tā ir absolūtās beigas. :)
Galvenā nabadzības blakne - dzīve stāv uz vietas. Sev sanāk, bet jaunas darba vietas nerodas. :) Nauda ir varens dzinulis un es pozitīvi apskaužu tos, kam tas ir. :)

jadore  Domāju, kad piekūstam, kad strādājam, strādājam, bet rezultāta nav. Vienkārī apnīk bezjēgā rukāt. Bet abas lietas nav saistītas.
Vēlme dot, domāju, pazūd, tad, kad cilvēks saslimst ar alkatību un skopumu vai personība nav attīstījusies. Un tas nav tikai attiecībā uz materiālām lietām. Ir taču dāsni cilvēki un ir skopi un ir alkatīgi. Visi nav vienādi un visi neslimo ar vienām un tām pašām kaitēm.

AivarsN  Vissa tā izmisīgā naudas pelnīšana,lai dzīvotu labāk kā citi, ir viens liels žurku skrējiens,kuru organizē pasaules valdība,cilvēku paverdzināšanai un pilnīgai kontrolei. Kurš tai zombēšanai nepakļaujas,vai ir jau pamodies,dzīvo daudz mierīgāk un laimīgāk.
Dot saviem bērniem tikai naudu,kā vienīgo vērtību,tas nozīmē viņus pamatīgi apdalīt. Tāpēc nav ko brīnīties,ja neko no viņiem nesaņem pretī. Bērni no mums patiesībā gaida mīlestību un dzīves gudrību,nevis trulu datorspēli reālā izpildījumā.

Geisha  Atbalstot Sassy un atbildot uz Adamsones komentu.
Māsas mazdēla 2. vecmāte kad aizgāja pensijā tad saņēma kompensāciju 30 tūkst eiriķu, kurus iztērēja nodarbojoties ar bezpajumtes kaķu vajadzību apmierināšanu. Diemžēl mazdēlam autoskolai naudiņas vairs nebija (māsa ir jau mirusi tāpēc palīdzēt mazdēlam nevar). Nu tad lūk - nauda nedod cilvēcīgumu, nauda nepasēdēs Tev blakus, nauda Tev asaras (prieka, lepnuma, bēdu) nenoslaucīs, to izdarīs Tavi tuvie un mīļie cilvēki (protams, ja tādi Tev ir).
Un vēl - kas tas ir darbs es ļoti labi zinu. Naudu pati pelnu. Miljoni nav, bet ar miljonāriem esmu kopā ēdusi. Arī miljonāri ēd to pašu mūsu maizīti un smērē virsū lauku sviestiņu.

jadore  Nauda ir dzīves nepieciešamība. Var jau te gudri diskutēt, bet par visu ir jāmaksā. Par gaišu un ērtu mitekli, par mācībām, par veselības aprūpi, galu galā par to pašu maizīti un sviestiņu ... katrs pats zinam cik kas maksā. Nauda nav viss, bet tā dod iespējas dzīvot kvalitatīvu dzīvi. Bet saprāts ja nav, tad nav ne ar naudu, ne bez naudas.

Maarinja15  Tā robeža ir izsīkums un pārgurums, iztukšojums. Ar naudu tādā brīdi, protams, var atpirkties no tiem, kam būtu jādod - lai nedotu neko vairāk. Bet ilgtermiņā tāpat dvēsele gribēs savu. Nākamais jautājumus būtu - kā nenonākt līdz tai robežai, bet jau laicīgi pamanīt tās tuvošanos. Principā darbojas likums: ja kaut ko gribi dabūt, tad sāc dot to citiem. Kā saņemties uz došanu? Jo cilvēks jau ir slinks pēc dabas un pierod rūpēties tikai par sevi... :))

Deisa  1. robeža - laiskums un pieradums, jo visu laiku kāds ir apgādājis, parūpējies (parasti sākas ar vecākiem, kas izlutina),
2. robeža - pārgurums, kad šķiet, ka visa enerģija ir izsmelta;
3. robeža - iekšējā dzinējspēka iztrūkums, samierināšanās ar to, kas ir, domājot, ka kaut ko mainīs, ja kāds cits iekustinās;
4. robeža - slimība (kā fiziska, tā garīga)

AivarsN Kuram strādājošajam gan gribas turpināt strādāt ar pilnu atdevi,izmantojot savu gadiem uzkrāto darba pieredzi un erudīciju,kad viņš aplūkojis jauno Latvijas... nākamās atbildes