Kāpec ir tik grūti piedot neuzticību?

raina1970  Mefistofeli- Tev pilnīga taisnība, ne lūdzu , ne pie- dodu-- izprotu un pieņemu lēmumu- vai man ir saprotams un pieņemams iemesls, vai nav, vai varu to savā dzīvē ielaist, vai nevaru. Un zini- nav nedz aizvainojuma, nedz dusmu, nedz sapju.. ir saprašana par tam likumsakarībam, kas strādā šāda situacijā. Pie tam- tās nav manas sajūtas vien- par šo piedošanas manipulatīvo būtību- kas principā ir kardinali pretējs vērtejums tam, ka esma audzināti, un ka stasta- kas ir labi un pareizi--- par to runā psihiatri, psihoterapeiti- ar medicīnisko izglitibu, ja ir interese - viens ir prof. Ļitvaks. Ir gana daudz par viņu, un ari viņa darbu publikācijas gan netā, gan specializetās literatūras plauktos .. Vienkārsi- šis uzstādijums- kas ir labi un pareizi- ir loti dziļi ieēdies smadzenēs, un ir patiesām grūti paskatīties no citas puses.. pie tam- nu tak ļoti gribas but tam labajam, un pareizajam , vai ne..

esmucitta  Piedot nenozīmē to, ka jābūt atkal kopā ar to, kas Tevi nodevis. Piedod un izmet no galvas, no prāta, no sirds un no mājas.

LaskovijMerzavec  Varu vēlreiz atkārtot labu teicienu
- neesam tik nabagi, lai vienu reizi nevarētu piedot un nebūsim muļķi, lai piedotu otru reizi.

Mefistofelis  raina1970: Ja ir tā, kā Tu raksti, diemžēl, nākas secināt, ka Tu dzīvo galvā, un pat ne savā (jo slēpies aiz atsaucēm uz psihiatirem, ārstiem, Ļitvaku, publikācijām). Šķiet, Tu neesi kontaktā ar realitāti, kurā dzīvo - ar savām domām, ar savām emocijām, ķermeniskām sajūtām.

raina1970  Redzi- kā jau teicu- tas, kas ir popularizēts ne viena vien paaudzē, kā dikti pareizs, apsveicams un bez ierunām pielietojams, nu diezgan bieži nestrādā, un tad ir loģisks jautājums- kapēc tā? Ja ir interese un pacietība, ari zinama drosme- parakņāties gan savā psihē, gan paklausīties, ko mācīti cilveki stāsta- tad reizēm interesantas lietas var uzzināt. Uzreiz varu piemetināt, ka ne vienmēr tas ir patikami, jo ari par sevi ta var uzzināt, ka nu nav gluži viss tik balti un pukaini. Tiesi tā es arī sāku iziznāt kaut ko , kas saistīts ar psihi, kad redzeju- abet es tāda pareiza, daru visu pēc labākajiem priekšrakstiem, un - rezultats ir diametrāli pretējs, kā tiek gaidīts.. kadeļ, kur ir kļūda... pamazam, pamazam, ar neticību, ar piesardzību, ar izbrīnu, un beigās arī ar to mieru, ko dod apziņa, ka - jā, lai cik neparasti kaut kas izklausītos, bet- tas strādā un beidzot ir skaidrojums likumsakarībam.. kas un ka.. nu ta arī gāja ar tām izziņas lietam. Nav tā, ka vienkārsi tyikai citēju kaut kur salasītus domugraudus, viss , ko te uzrakstīju, ir izdzīvots, izmegināts, pielietots.. un strāda tā stelle, ..jāsaka pat- ne man vienai..

Tikliite  Nodevība ievaino. Iespējams, Tev ir grūti piedot, jo esi zaudējis...uzticēšanos. Tam ir maz sakara ar patmīlu, vai mīlestību (pieķeršanos) pret otru. Tās ir ievainojuma sāpes, kuras jāidzīvo, līdz atradīsi sevī spēku, nepieciešamību piedot.

ponytail_PA  Piedošanas māka, neapšaubāmi, ir tikums (+/- kristīgās filosofijas izpratnē), tomēr ar nosacījumiem. Viens no tiem - nožēla, kļūdu labošana. Otrs - mijiedarbība. Viens lūdz piedošanu un nožēlo, otrs saprot, ka nav augstāka būtne un iejūtas situācijā, nepiemin ļaunu. Neapšaubāmi, piedošana dziedē abus, bet... Man ir ļoti grūti iedomāties reālu situāciju. 355 kompromisa variantus, atriebības vai izdevīguma shēmas - jā. Bet reāla nožēla, piedošana un risinājums? Kaut kas no fantastikas jomas. Esam citā laikmetā, cilvēki ir pārāk pārņemti ar sevi, lai tiktu galā ar šādiem jautājumiem.

Geisha  Personīgi pazīstu kādu kungu kurš regulāri krāpa sievu. Sieva aizbrauca strādāt uz ārzemēm, viņš pēkšņi beidza ārlaulības sakarus. Kad viņš uzzināja, ka sieva jau veido kopdzīvi ar vācieti tad tik vajadzēja redzēt to orkānu kurš plosījās par sievas neuzticību. Viņš sievai nepiedeva.

Edgars37  07:32
...diez vai sievai vina piedosana bija vajadziga un, ja sievai bija jabrauc naudu pelnit...da kam tads vecis vajadzigs;)

Mailija  Nu piedot es varētu,vnk tad mēs varētu būt vairs tikai draugi.Nu tīri organiski man pēc tam būtu nepatīkami ar to cilvēku likties gultā un ko tad sevi mocīt?!

mieru_tikai_mieru  runā, ka tam, kuru tik tiešām mīl, var piedot gandrīz visu. pat neuzticību. Bet, ja tik tiešām mīl. Acīmredzot, vaina nav viss spējā piedot, bet spējā mīlēt.

Cafe_Noir  kāpēc ir uzskats, ka ir jāpiedod? ok, tas ir masu kultivētais uzskats. tur no bībeles un morāles. bet ja nesanāk? nu tad ko? - stāvus Daugavā? - arī risinājums. nez, es nepiedodu arī mazākas ļaunprātības.

antarktida  Piedošana nav nekāds spēks, tas viss ir bulshits. Vienkārši pretīgi paliek iedomājoties, ka cilvēks ar kuru tu esi dalījies visā, savul locekli (vai otrādāk) ir bāzis kur citur. Vienkārši pretīgi. Mīlestība balstās uz savstarpēju uzticēšanos un nevēlēšanos piedāvāt savus dzimumorgānus visiem citiem.

Postremo  ja attieciibas, normaalas, sen ir jau cauri, ja kopaa dziivo aiz kaadiem tur iemesliem tik. Kada veel piedossana kaadam buutu jaaprasa? Ja ir labas, miilossas aatiecibas, abpuseeji, tad gan....Dziive ir dziive, miljons situaaciju var buut.

Ananda_A  Pillerina viedoklis 19:30 +++ Dziļa doma par tām psihologu metodēm.
Mums katram ir savi svarīgi iekšēji vērtību kritēriji, kurus ievērojam, lai saglabātu pašcieņu, vērtību paša acīs.
Nekad nav jārīkojas pēc tiem principiem, ko potē no malas. Jārīkojas tā, lai paliek laba sajūta sirdī un ir gaišs skats uz nākotni.
Ja kāds ir apvainojis vai pazemojis un turpinātu to darīt, ja viņam piedotu...kāpēc jāpiedod? Tad komunicēšana ar tādu jau ir darbs vai aprūpe, par ko jāsaņem alga.
Es tādus vnk izsvītroju no savas dzīves. Lai dzīvo laimīgi, bet man tāds cilvēks vnk neeksistē.

Vai tad ir vērts apvainoties uz orangutānu, ka viņš nevalkā kaklasaiti? Vai vērts apvainoties uz zīdaini(daži iestrēdz šajā vecumā), ka viņš pieprasa, lai viņu auklē un aprūpē, maina pamperus? Ja skaidri redzams, ka pretī nav līdzvērtīgs cilvēks, bet apdalītais vai slims, tad ko uz tādu apvainoties? Nav aizvainojuma, nav arī nekas jāpiedod.

minnijai  Kā pieaudzis cilvēks vispār var pieļut situāciju, pēc kuras ir kādam jāatvainojas un jālūdzas piedošana?
Gribu negribu piedot- tā ir mana izvēle, man nav par to jāatskaitās.
Turklāt, nav jēga baigi deklamēt "pareizos teicienus, ka piedot ir spēks/pašam paliek vieglāk " u.c muļķības...
Es uzskatu, ka ka piedošana ir dziļi individuāla lieta, un no tās nevienai pusei nekas nevar atrisināties, nedz palikt vieglāk utt... Jo jēga jau ir tajā, ka kāds apzināti ir darījis pāri, kāds apzināti ir pieņēmis lēmumu tevi necienīt, nevis pirms tam pakonsultējies, vai piedosi vai nē. Līdz ar to- gribu piedodu, negribu nepiedodu. Un savu lēmumu nedodu zināt pretējai pusei, un turpmāk distancējos komunikācijā ar personu, kura ir spējusi izdarīt man pāri, vienalga, vai esmu piedevusi vai nē.

Droshs_Plecs  Te nav runa par piedošanu, nepiedošanu. Te ir runa par godu.

Daudzās kultūrās goda aizskaršanu risina ar asins atriebību.

Arī atbalstu tādu pieeju. Gods pāri visam.

mustangs1965  Kur ir tā sākuma beigas kas ir beigu sākums?

Rondijs  Nepiedot ir dabiska reakcija, cilvēka automātiskā rīcība. Aizsardzības reakcija. Un kā jau viss cilvēkā - automātiskajā režīmā, kas nozīmē - režīmā, kad netiek izdarīta piepūle, nonāk pie ne tiem labākajiem rezultātiem. Ja neizdara piepūli, nekur neiet, neko nedara, tad paliek sēdēt dīvānā ar pulti rokā, aug liekais svars, pamazām iestājas veselības problēmas utt. Automātiskais režīms neprasa neko darīt un ir tik ērti, notiek pats no sevis, un tu kļūsti par piemēru citiem - kā nevajag pavadīt savu dzīvi. Tāpēc protams, piedošana prasa piepūli, prasa domāšanu, otra cilvēka saprašanu un iedziļināšanaos viņa problēmās, diskomfortos, dzīves uzskatos. Jāsajūt sevi tā cilvēka ādā, jānoiet ceļš viņa kurpēs. Tikai tad var saprast viņa rīcības motīvus. Bet vieglāk protams, ir to nedarīt, nosaukt par idiotu un nelikties ne zinis.

Tikliite  Nepiedot ir izdevīgi, jo tad nav jāsaskata sava vaina, sava atbildība.