3 svarīgākie mūsdienu zinātnes jautājumi

Rondijs  Torpedo, fakts ir tāds, ka realitāte ir. Kāda tā ir, kāda formā, vai tā ir kā projekcija, vai kā domas, to es nezinu. Par to ka vienota realitate eksistē, liecina tās atstātās pēdas katrā no mums. Ir notikums un daudzi tam ir liecinieki, katram no šī notikuma dalībniekiem, izveidojas savs skatījums un vērtējums par šo notikumu. Ja nebūtu paša notikuma, t.i. realitāte neeksistētu, tad tā neatstātu nekādas pēdas cilvēkos - neviedotos subjektīvā pieredze, jo nebūtu, no kā. Bet tavs jautājums iziet ārpus mūsu slēgtās sistēmas - jautājums ir par virssistēmu (Dievu, dzīvi, dzīvību, radītāju utt), jeb par to, kas ir radījis mūs. To mums nav lemts zināt, un patiesībā, nav arī tādas vajadzības. Viss kas mums pašiem priekš sevis ir svarīgi, savās dzīvēs, norit tieši mūsu slēgtās sistēmas (pasaules) ietvaros. Salīdzinājumam, skudra nekad nespēs saprast cilvēku, jo cilvēks priekš viņas ir augstāka līmeņa būtne. Bet skudrai arī nav daļas par to, viņas visi uzdevumi un funkcijas, viņas džives jēga ir viņas skudrupūžņa ietvaros.

Rondijs  Tikliite, mēs katrs dzīvojam iekš savas subjektīvās realitātes. Tavas četra sienas, tavs dators, tavs apģērbs, tavi paradumi, tavas domas, plāni, sapņi, pieredze, viedoklis, tava rīcība, viss tas kopā. Un jā, priekš katra paša no mums, tā ir realitāte, tā ir mūsu dzīve. Tas ko tu redzi sev apkārt ir tava pasaule, tikai tava, pilnīgi unikāla, kur nekas nepārklājas ar citu cilvēku pasauli. Jau sākumā minēju, ka es šeit skatos uz realitāti no diviem skatu punktiem. Viens ir no iekšas - no katra cilvēka, kā viņš to redz. Otrs - no ārpuses, uz notikumiem kopumā. Neviens no mums savā iekšējā pasaulē nespēj redzēt objektīvo realitāti, bet spēj savu domāšanu pietuvināt tai. Jo redzējums ir tuvāks objektīvajai realitātei, jo cilvēks ir harmoniskāks un viņa dzīvē ir mazāk ciešanu.

Tikliite  Rondij, nav nepieciešamības malt vienu un to pašu n-tas reizes mēģinot pierādīt to, ka man nav taisnība. Jā, es daru līdzīgi. Pieņemu, ka ne Tev, ne man nav ļauni nolūki šajā jautājumā vienam pret otru. Man ir sajūta, ka Tu mani nedzirdi, jeb uztver selektīvi, akceptējot tikai to, kas atbilst Tavām pārliecībām. Ja nedzirdi, tad nedzirdi. Varu ar šo samierināties. Paliksim katrs pie sava. Ja ir interese par šo tēmu, varu ieteikt palasīt R.A.Vilsons "Kvantu psiholoģija". Man bija ļoti grūti iebraukt tekstā, lasīju vairākkārtīgi vienu un to pašu nodaļu, jo kā cilvēkam, kas informāciju tver caur sajūtām, intuīciju un pieredzi zinātniski teorētiskie skaidrojumi un terminoloģija katreiz ir kā jauna galaktika, kuras apgūšana prasa ievērojamu piepūli.
Principā jau tāpt ar cilvēkiem. Lai saprastu cilvēku, kurš ir ļoti atšķirīgs arī vajag gan interesi, gan piepūli, gan motivāciju. Bieži vien cilvēku savstarpējās attiecības iebrauc auzās tieši tādēļ, ka iepriekš nosauktais pietrūkst, un mēs paliekam katrs savās šaurajās, subjektīvajās pārliecībās un priekšstatos nosaucot to par realitāti. Bet sievietes un vīrieši ļoti atšķirīgi uztver informāciju, atšķirīgi raugās uz notikumiem un lietām aiz tā vienkāršā iemesla, ka esam atšķirīgi ne tikai pēc dzimuma vien. Un šī iemesla dēļ, tā vietā, lai paplašinātu savu šauro, ierobežoto realitāti un apziņu, izmantojot mūsu savstarpējās atšķirības kā iespēju, mēs cīnamies katrs par savām vērtībām (kuras patiesībā bieži vien izrādās līdzīgas) ar pārliecību, ka tās ir tās vienīgās un īstās. Tāpēc cilvēki izdomā kaut kādus tur fu..ing parametrus un prasības attiecībā pret partneri (visbiežāk sievietēm - nauda, vīriešiem - sekss), lai tikai nekas netraucētu ērti stagnēt, vai vēl sliktāk deģenerēt.

Rondijs  Tikliite, es atkārtoju, jo redzēju ka tu neuztvēri manu domu. Būtībā šeit man vajadzētu to ilustrēt ar attēlu, lai saprastu par ko es runāju. Tas ko tu raksti 23:57, ko tu centies pateikt? Ka katra cilvēka subjektīvā realitāte nespēj mainītes, brīdī kad vinš uzzin jaunu informāciju? Tava realitāte taču mainās līdz ar tevi, katra jauna informācija izmaina kaut ko tavā iekšējā pasaulē. Nu un kas par to, ka tu uzzini, ka biji kļūdījies un sievietes vietā tev gadījās vīrieti vai otrādi? Es neredzu pretrunu.

Lianna  Torpedo jautājuma autora komentārs 21:38

Ja atslēdz prātu...piedzeras līdz nemaņai. Ko dara apziņa...neitrāli vēro...kā jūs te apgalvojat. Varbūt vispār aizmūk? vai izmisīgi spaida tel.taustiņus kā sieviiete un zvana ātrajiem?
ja atslēdz apziņu...nokdauns boksā, ko dara prāts?
Ko vieglāk atslēgt...prātu vai apziņu? vai var dzīvot bez apziņas? bez prāta daudzi dzīvo.

Tikliite  Rondij, nu jau izklausās labāk, lai arī sen jau uztvēru Tavu domu, un pa lielām šaibām tai piekrītu. Bet es mēģinu kaut kā parādīt (un redzu, ka man tas nevisai labi sanāk), ka ir arī tā realitāte, kas, manuprāt, sniedzas daudz tālāk par subjektīvo...es mēģinu pateikt, ka ārpus cilvēka šaurā ego cietuma, kas pilns teorijām, aizspriedumiem, pārliecībām, ierobežojumiem un iegūtas pieredzes (kas nenoliedzami ir unikāla), ir realitāte par kuru cilvēks neko nevar uzzināt, pirms nepamet savu drošo, varbūt ne vienmēr tīkamo, uz subjektīvo pieredzi balstīto realitāti. Kamēr cilvēks nav gatavs pamest savu ego cietumu, nevar notikt satikšanās ne ar citu cilvēku, ne ar citu pieredzi. Tāpēc iespēja tiek zaudēta un satikšanās nenotiek. Bet izvēle ir vienmēr.
Palasi anketas, kaut vai šeit. Mati ceļas stāvus, ko cilvēki pieprasa viens no otra (ne visi, protams). Par kādu realitāti šeit var būt runa?
Par to vakarnakt aprakstīto piemēru...tas, starp citu bija reāls notikums, kuru dzirdēju no lietuviešu sportistiem tālajos 90-os, kur kādam ļoti pašpārliecinātam puisim tā bija gadījies kādā āzijas valstī. Čalis bija metes prom no viesnīcas mērkaķa ātrumā ko kājas nes, līdz ticis pie savējiem, un aizgūtnēm no šoka vienā rāvienā izkoda puspudeli šnabja neatejot no kases. Tā gadās ar tiem pašpŗliecinātiem...
Atbildot uz Tavu jautājumu - tikai sastopoties ar jaunu pieredzi var mainīties cilvēka subjektivā realitāte. Nav runa arī par kļūdu, ir runa par priekšstatiem, kuriem cilvēks pieķeras, un uz ko būvē to saucamo realitāti. Es gan domāju, ka tā ir tikai šķietama realitāte, kas dod kaut kādu drošību, tāpēc tiek meklēti fakti, kas to apstiprinātu.
Jo vairāk cilvēks tiecas paplašināt savu apziņu, jo plašāka realitāte paveras. Ne jau par velti radies teiciens - jo vairāk es zinu, jo vairāk apzinos, cik daudz es vēl nezinu.

Kaut kā tā.

Torpedo  Es tā padomāju, ka ar to apkārtējo realitāti nekas nav tā, kā izskatās. Teiksim, mēs redzam zilas debesis un zaļu zāli, bet cits dzīvnieks to visu redz pavisam citās krāsās, dēļ savām acs uzbūves īpatnībām. Daltoniķis redz visu pasauli melnbatu. Tad kādā krāsā ir debesis? Tad iznāk, ka nekam nev krāsas un viss ir vienādi bezkrāsains kā naktī. Un mēs maldamies pa tumšu melnu pasauli un viss, ko redzam ir tikai ilūzija, kas rodas atstarota materiāla uzbūves dēļ, kas atstaro gaismu tā, cilvēks uztver debeis kā zilas

Tikliite  Jā, tā ir kā Tu saki...tāpēc jau ir izdomātas krāsas, mērvienības, un viss pārējais, lai būtu kaut kādi orientieri, un lai dzīve nebūtu plakana, melnbalta un garlaicīga, un mums būtu par ko strīdēties.

Rondijs  Nākotne ir daļēji determinēta. Tāpat kā cilvēka mūžs - kaut kādā mērā tas jau ir zināms un paredzams ceļš, kas sākas ar piedzimšanu un beidzas ar nomiršanu. Nosacīti var izdalīt četrus posmus: piedzimšana, augšana, konkurēšana, attīstība. Šādiem etapiem (dzīves ciklam) iet cauri katra mūsu šūna, iet cauri katrs dzīvnieks, iet cauri pats cilvēks, un iet cauri visa sabiedrība kā vienots veselums. Piedzimšanas fāzē cilvēks, (arī šūna, sabiedrība), parādās šajā pasaulē. Cilvēkam šī fāze aizņem 9 mēnešus. Nākamā, augšanas fāzē cilvēks aug un mācās, gan ēst, gan redzēt, staigāt, runāt u.c. Tā ir augšana un reizē macīšanās, kā izdzīvot un dzīvot vidē kurā piedzimi. Sabiedrībā šī fāze izpaužas tieši tāpat, sabiedrība mācās, kā dzīvot un izdzīvot apkārtējā vidē, tie bija visi viduslaiki. Sabiedrība mācījās, kā sevi pabarot, kā aizsargāties no aukstuma un karstuma, kā savā labā izmantot dzīvniekus un visus dabas materiālus. Nākamā fāze ir konkurēšanas fāze, kad esi izaudzis un apguvis pietiekami daudz, lai sāktu cīnīties par savu vietu zem saules. Cilvēkam tas ir karjeras sākums, sabiedrības dzīvē tas sākās ar kara laikiem, kas tagad ir pārgājis uz smalkāka vedia karu, caur ekonomiku un finansēm. Izdzīvo spēcīgākais un katrs ieņem savu vietu - izveidojas hierahija. Tāpat kā darbā - tu esi boss vai tev ir boss, vai arī abi varianti. Un noslēdzošā fāze ir, attīstība. Cilvēkam tas nozīmē, kad pats esi trīs posmus atstrādājis, tev tuvojas vecums (pensija), ir bagātīga pieredze un, cerams arī, viedums. Tu esi izdarījis secinājumus un vairs nepieļauj muļķīgas kļūdas. Tu atstāj aiz sevis nākamo paaudzi, tādā veidā turpinot savu dzimtu. Pats protams, tu pats vairs neko neturpināsi, jo savu uzdevumu (funkciju) esi paveicis. Kā sabiedrība mēs esam šobrīd trešajā, jeb konkurēšanas fāzē, nezinu cik gara tā vēl būs un ko tā vēl atnesīs, bet tā ir cīņa par ietekmi, par varu.

Tikliite  Rondij, vot šim gan es piekrītu, izņemot tēzi par noslēdzošo posmu - attīstību, kas saistīta ar viedumu. Tu saki, ka tas atspoguļojas dzimtas turpinājumā. Es gan domāju, ka cilvēka attīstība un ar to saistītā ietekme uz sabiedrību sniedzas daudz tālāk par dzimtas robežām. Ir taču cilvēki, kuru attīstības līmenis un viedums ietekmē daudzu citu cilvēku likteņus (dzīves ceļus) - attīstību, izvēles, tai skaitā izaugsmi. Tie ir mūsu skolotāji, un tiem nemaz nav jābūt dzimtas pārstāvjiem.

Rondijs  Jā, ne tikai dzimtas, bet var būt arī dzimtas. Ģimene - dzimta - tauta - sabiedrība. Ja spēj dot vairāk kā vien savai ģimenei, apsveicami. Cik lielu ietekmi atstāj, tas no katra paša atkarīgs. Realizēts cilvēks (kas atradis savu vietu dzīvē, savu talantu) arī domāju, ka ietekmēs stipri vairāk kā tikai savu un savas ģimenes dzīvi.