Laimīga dzīve

AivarsN  Laimīgs cilvēks var būt tikai tad,ja viņa veiksmīgā darbošanās un pat domas ir harmonijā ar sirdsapziņu. Tieši tāpēc bagātniekiem ir problēmas ar laimes baudīšanu,ja vien nav izdevies nogalināt savu sirdsapziņu. Vienkāršam cilvēkam atliek tikai mīlēt savus tuvākos un saņemt to pašu no viņiem. Ja vēl ir svētīgs un iemīļots darbs,tad pat pieticīgs atalgojums netraucē būt pilnīgi laimīgam.

Realitaate  Rondijs 10:01, Tu runā par kolektīvo laimi, ko rada piederības sajūta.
Bet pamēģini, vot, izdzert 3 litrus ūdens un aiziet uz Operu, nopērkot biļeti partera vidū. Pamēģini tur sēdēt tāds sadzēris un sajust, cik ļoti gribas čurāt. Tad mēģini sagaidīt starpbrīdi, lai mestos uz WC, izstāvot rindu un paspējot nokārtoties pirmajā pisuārā. Tā būs brīnišķīga ekspozīcija, kā piedzīvot personīgo laimi, bez piederības jebkādai grupai. Garantēju - tai brīdī Tu būsi ļoti laimīgs pats par sevi.
Būt laimīgam nozīmē dzīvot saskaņā ar savām vērtībām, realizējot tās. Jo cilvēks kļūst vecāks un viedāks, jo mazāk viņam ir nepieciešamība pēc piederības kādai grupai. To sauc par individuāciju. Šķiet, Jungs šo terminu ieviesa.

Epifanija  noteikti brīvība, bet ne tādā izpratnē, kā to saprot vairākums...

AivarsN  Varbūt mūks vienatnē gavējot un iegūstot apskaidrību var kļūt laimīgs. Parastam cilvēkam vajag vismaz vēl vienu tādu pašu,lai spētu būt laimīgs. Daudzi mūsdienu psihologi un garīgie skolotāji mēģina iebarot cilvēkiem absurdas idejas un teorijas,lai novērstu uzmanību no galvenā attīstības virziena. Masoni rullē.

JurisK  Teksts par probleemaam un speejaam taas atrisinaat, ko teikusi neko draudzene - jaa, kaarteejaas dziives probleemas atrisinaashana rada laimes sajuutu, tajaa briidii es esmu laimiigs. Vienalga, vai taa ir atrasta baravika vai pielauzta tautumeita(cik nu no taa atminu), vai kaada no neskaitaamajaam probleemaam, muusdieniigaak - izaicinaajumiem, darbaa. Sanaak - jo vairaak tev probleemu, jo laimiigaaka dziive, tik ar nosaciijumu, kameer speej taas risinaat:)

Realitaate  AivarsN, 11:06, un kas Tavā izpratnē ir galvenais attīstības virziens, no kā uzmanību cenšas novērst Masoni? Vai patstāvīgi domājošu cilvēku maz kāds var novērst no savas lames meklējumiem? Un, vai cilvēks, kurš pats nav iemācījies piedzīvot laimi spēj to dalīt ar otru? Vai tādam ir vispār ko dot otram?
Un ko gan Tu zini par bagātnieku laimes baudīšanu? No kādas pieredzes Tu izdari tādus secinājumus? Jeb, vai Tu par bagātu sauc cilvēku, kurš saņem par savu darbu vairāk kā trīs minimālās mēnešalgas? Vai pats esi bijis bagāts, un brīvprātīgi atteicies no savas bagātības, jo tā Tev traucējusi justies laimīgam?

melnss  Laime ir Ceļš,ne Mērķis!

pa_jokam  Iebilstu apgalvojumam: "Laime ir Ceļš,ne Mērķis!" (c)
Laime ir - veids, kādā tu ceļo.

Rondijs  10:36 nē, ne tā. Cilvēks ir daļa no sabiedrības - zobratiņš. Ne atsevišķi. Viens viņš neizdzīvo - neturpina sevi. Un spēj eksistēt tikai zemes un līdzsabiedrības kontekstā. Tāpēc arī viņa laime slēpjas tepat uz zemes, citu tādu pat zobratiņu sabiedrībā, kas kopā veido strādājošu mehānismu. Ja zobratiņš ir viens - ir nelaimīgs, jo nenotiek enerģijas apmaiņa. Ja viņš spēj pildīt savu lomu un piedalīties mehānismā, ir atradis savu vietu - ir laimīgs, enerģija plūst cauri viņam, viņš dod savu ieguldījumu sabiedrībā un arī pats jūtas iederīgs, vienlaicīgi realizējot visas savas vēlmes.

Epifanija  laimīgo dzīvi veido mūsu sajūtas, no uztveres par apkārtni, kas mūs ietver, no līdzcilvēkiem, draugiem, paziņām, ko veido un sniedz mūsu nodarbošanās, līdz vēlmei ar šīm sajūtām ar kādu dalīties, laime ir mirklis, bet cilvēka vēlme ir šo mirkli pēc iespējas ilgāk saglabāt, katram laimes mirklim apakšā ir smags darbs...

Realitaate  Rondij, Tu raksti par eksistenci, par to kā izdzīvot vai dzīvot esot noderīgam, esot savā vietā. Un, jā, es piekrītu tam, ko raksti, ka mijiedarbības realizācijā cilvēks piedzīvo laimi.
Bet es Tev mēģinu pateikt, parādīt to laimes piedzīvošanas iespēju, ko cilvēks var piedzīvot viens, neatkarīgi no citiem. Piemēram, pieņemot svarīgu lēmumu, atrisinot sarežģītu situāciju, izdarot kādu noteiktu izvēli, izveseļojoties, utt.Es runāju par individuālo laimi, ne kolektīvo. Laime ir diferencēts jēdziens - no apmierinātības līdz kādai augstākai baudai. Tas var būt gan kolektīvs, gan individuāls pārdzīvojums, kurā otrs var justies līdzīgi, tomēr ne tieši tāpat. Tas ir tāpat kā jebkuru situāciju mēs spējam izdzīvot tikai individuāli, līdz galam nezinot, kā to pašu izdzīvo otrs. Tas ir tāpat kā ar dzimšanu un nāvi. Tās ir pieredzes, ko neviens cits nevar izdzīvot Tavā vietā, vai tieši tāpat. Mēs abi varam skatīties uz ūdenskritumu, bet piedzīvot atšķirīgas sajūtas. Tu vari skatīties un būt laimīgs no tā ko redzi, jo saskati tajā skaistumu un spēku. Bet es tanī pat laikā varu uz to skatīties un teikt - fui, kāds aukstums un bailes no turienes nāk. Vai, piemēram, Tu vari teikt - cik sievietes ir skaistas, tās izdaiļo manu dzīvi un dara mani laimīgu , kur pretī Torpedo pateiks - phē, šitā cenšanās dēļ viņām, un vēl visi tie šķidrumi...apvemties var.
Laime ir attieksmes, jēgas, vērtību jautājums.

Rondijs  12:18 Nepiekritīšu gan tev. Domāju ka individuāla laime nav iespējama. Un tam ir iemesls - cilvēks ir tikai daļa no veselā. Ja viņš viens pats spētu būt laimīgs, visa pasaule sagāztos, iemācītos mēs uzturēt laimes sajūtu, un nevienam no citiem neko nevajadzētu, mijiedarbība apstātos. Tas ko tu sauc par individuālu laimi es saucu par emocijām, un tās ir īslaicīgas. Cik ātri atnāk, tik pat ātri aiziet. Bet laime ir ilglaicīga sajūta un iestājas tad, kad dzīvē viss sakārtojas un nostājas savās vietās, kad tev ir blakus cilvēks ko mīli, kad tev ir darbs kas patīk, kad tev ir statuss sabiedrībā, kādu esi vēlējies. Viss pārējais ir pašapmāns.

Vanesa15  Laimīga dzīve ir tad, kad viss pietiek un cilvēks spēj apmierināt savas ambīcijas gan garīgās gan mantiskās.
Tātad, jo lielākas ambīcijas, jo grūtāk piepildāmas. Un secinājums - jo nelaimīgāks.

Torpedo  Rodnijs un Realitāte sapinās definīcijā, vai laime ir īslaicīgas vai ilglaicīgas sajūtas. Ja īslaicīgas, p., orgasms, kas varētu būtu viena no spēcīgākajām ķīmisko vielu izraisītajām šilaicīgajām laimes sajūtām, tad tur otrs nemaz nav nepieciešams, un to var pats sev izraisīts budistu mūks kalna galā.
Par tādu ilgspēlējošu nepārejošu laimes sajūtu dzīves vai kaut pusdzīves garumā, ko spēj izrasīt, teiksim, mīļotais cilvēks, gan es ļoti šaubos. Parasti pēc pieciem gadiem jau neieredz viens otru un pēc 10 vairs tikpat kā nesarunājas. Nu, kad sextieksme izsīkusi. Bet, varbūt, kāds zina arī kādus izņēmumus, kad "dzīvoja ilgi un laimīgi". Katrā ziņā, loģiski spriežot, daba cilvēku sugai to mīlestības sajūtu ielikusi ilgāk kā citiem dzīvniekiem, jo cilvēka bērns aug ļoti ilgi un tāpēc viņam nepieciešama abu vecāku klātbūtne

Realitaate  Bļāviens, Torpedo, nepiesien man savus tarakānus! Jau teicu, ka laime ir attieksmes, jēgas un vērtību jautājums.
Un tevis pieminētai savstarpējai neieredzēšanai pēc piecu gadu kopdzīves ir ļoti maz sakara ar laimi. Drīzāk izklausās pēc tā, ka divi nelaimīgi cilvēki satikušies, cerībā, ka nu tas otrs darīs laimīgu. Bet nekā! Kāda vilšanās, ka tas otrs neattaisno uz viņu liktās cerības! Tad var būt arī tā, kā Tu raksti. Arī tā "sextieksme" iznīkst ne jau kopā nodzīvoto gadu dēļ, bet gan aizvainojuma un neatrisināto konfliktu dēļ, ka beigās negribas pat otram pieskarties.

Rondijs  Torpedo, vai tev šķiet ka labsajūta ir tas pats kas laime? Tad jau mēs visi esam laimīgi kad ēdam, seksa laikā, kad klausāmies mūziku, skatāmies kino, bet kad pārtraucam to darīt, tā uzreiz nelaimīgi? Labsajūtu tu vari arī sasniegt arī bez dzīves piepildījuma, arī neesot realizēts cilvēks. Bet par laimi es tā gan neteiktu.

Rodnijs  Varu precizēt, laime nav ne jūtas, ne emocija, laime ir prāta stāvoklis. Pats par sevi vārds "stāvoklis" (sakne - "stāv") jau ietver kaut ko pastāvīgu, nemainīgu. Esmu pats piedzīvojis vairākus šādus periodus dzīvē un daži ir bijuši vairāku gadu garumā. Un tieši saistīti ar to, ka atradu gan īsto nodarbošanos, gan īsto cilvēku un arī statusu sabiedrībā.

AivarsN  Realitāte,par Masonu plāniem sanāktu ļoti gara tēma. Nekas ievērības cienīgs bez viņiem šajā pasaulē nenotiek. Visi kari, revolūcijas,krīzes,valdības ievēlēšanas un gāšanas,kā arī sabiedrības audzināšana,pārliecinot tiekties pēc viltus mērķiem,ignorējot cilvēciskās vērtības un ētikas normas. Ja cilvēka paveiktais darbs dod labumu ne tikai pašam,bet arī ģimenei un sabiedrībai,tas sniedz gandarījumu un laimi,bet ja var justies laimīgs apzogot citus cilvēkus,valsti,piesavinoties citu darba augļus,tas ir tik pat perversi,kā priecāties par bērnam atņemtu konfekti.

Liepa53  Piekrītu, ka tas ir mirkļa stāvoklis. Piemēram stāvēt Dziesmu svētku estrādē un dziedāt Pūt, vējiņi! It kā mirklis, bet dēļ šī mirkļa ir vērts dzīvot.

Torpedo  Nu un kā tad ar nodrāzti banālo Ziedoņa dzejoli, ko visi citē vietā un nevietā?
"“Un tādas lielas laimes nemaz nav.
Ja jums to vēl, tad ziniet: tie ir nieki.
Ir tikai tādas mazas laimītes.
Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.”"

MonaLiza Kā teica kāds vācietis laimīga savienība ir tad, kad Viņa ir īsta Dāma, kas visu var pati, bet viņš kā īsts Džentelmenis to nepieļaus.
Ko var oho Supermens?... nākamās atbildes