negribu vairs dzīvot

miglainaa_plava  Nu ko tas dēls tādu dara? Vai dzer, zog? Grūti iedomāties.
Bet pieaudzis cilvēks nav jāglābj no sevis, viņam jāļauj dzīvot sava dzīve. Mammas lutināšana un pieskatīšana pieaugšam cilvēkam nāk tikai par sliktu. Un vispār nevajag mācīt citus-pieaugušus kā jādzīvo! Ja uzskati bez tevis dēlām būs labāk, tad vienkārši ignorē viņu, pievērs vairāk uzmanības citiem radiem.

Kāda ir tā audzināšanas vaina? Ilgu laiku biji uz korķa uzkāpusi?

miglainaa_plava  Komentētāji! Ja cilvēks saka, ka grib aiziet, tad tas ir nopietni... Kads tur vēl feiks. Tomēr ikviens aizgājējs patiesībā ir cerējis, ka viņu izglābs. Un tā nav spēle uz publiku. Cilvēku smagā brīdī var izglābt, ja viņš izrunājas, izkrata sirdi, un labi, ka ir tāds oho.

miglainaa_plava  Dzīve jēga ir nonākt pie Dieva mīlestības! Lūdz un tev taps dots. Cik nav dzirdēti gadījumi, kad mātes aizlūdz par saviem bērniem, un tiešām notiek brīnums - cilvēks mainās. Tikai ra vienu reizi var nepietikt.

kosrem  Olita,Tu esi deperesīva, un ja neko pati nedarīsi lietas labā lai kaut ko uzlabotu, tad arī panāksi savu. Arī ārsti neko daudz nelīdzēs. Izvēle paliek pašas ziņā.
Man pašam bija deresija. Jau iztēlojos, kā padaŗīšu sev galu, un pašam palika sevis žēl. Saņēmos ,sapurinājos un sāku visu pa jaunam.
To ka dēlam nevari palīdzēt, nesatraucies, viņš to vēlas un žēlot nevajag. Man dēls tagad pa Rīgu bomžo un dzerstās. Vai tad man tagad viņu jāauklē. Nekad un nemūžam. Katrs pats savas laimes kalējs. Tā arī pateicu, ja sāksi dzīvot citādi tad palīdzēšu. Smagi ir atteikt kad lūdzas lai palīdzu, bet viņš šo palīdzību izmanto savā labā un necenšas laboties.
Pats esmu no šī zaņķa izlīdis un jau vairāk nekā 30 gadu ne pilītes. Nevēlos sētmalē nomirt.

raina1970  Pie psihiatra ej, tas ir labi, jo to vainas apziņu, ko esi sev iestāstījusi , par dēla neizdevušos dzīvi- pati nespēsi sev noņemt.Lai gan oi, kā derēja pamatīgs tesiens par to.. nu patīk būt vainīgai, vai ne, jo tā ir viegli un aiz tā var paslēpties, un nu jau nāk arī šī manipulācija ar pašnāvību- oh un ah.. un atkal - gribas paspelēties, vai ne- esmu tā labā, tuvinieki nedrīkst uziināt, ka esmu izlēmusi savam rokām sev kaut ko izdarīt, un man pofig kas un kā ar viņiem notiks tālāk, man pofig dēlu pārdzīvojumi, mazbērnu asaras, vedeklas grūtnieces pārdzīvojumi un stress- ka tik pašai ir pa cmuko.. Depresijas te nav, te ir manipulēšana ar visiem, kas pagadās rokas stiepiena attālumā. Lai tikai pašai būtu uzmanība, ērti, labi, silti.. Ja nesanāk kā gribas- tad skries sev galu darīt. Dēlam ir jādzīvo sava dzīve- jāuzsit savi puni, liec Tu viņam vienreiz svētu mieru.Kamēr bakstīsies viņam aiz muguras un priekšā katrā problēmā- viņš ņefiga neiemācīsies, tak apjēdz to.

riebekle  Nevajag dzīvot ne dēla, ne mazbērnu dzīvi. Dzīvot vajag tikai un vienīgi sev. Dēls ir pieaudzis, lai pats tiek galā ar savu dzīvi un lai pats izdara savas izvēles, pat ja tās būs aplamākās iespējamās.
Beidz vienreiz būt par korķi visām pudeļēm un pievērsies sev - dzīvo sev par prieku, dari to, ko vēlies, un nelien citu dzīvē neaicināta. Dēlam pašam ir jākļūdās, jālien pašam ārā no nepatikšanām un pašam jāiemācās sava mdzīves mācība, tu ar savu tutināšanos viņu tikai vēl vairāk bremzē.
Par pašnāvību runājot, vai esi padomājusi, ko tas nodarīs tiem, kas paliks? Ir naivi cerēt, ka neviens neko neuzzinās. Un ko tava nāve mainīs? Dēls beidzot varēs dzīvot savu dzīvi? To tu vari viņam ļaut, arī dzīvai esot.
Saprotu izmisumu un sāpes, bet - ļauj tam bērnam beidzot kļūt pieaugušam patstāvīgi. :)

Drole  Taapeec vien, ka abiem ir piecgadiiga izlaista kneevelja mentalitaate ( viens nav speejiigs savu dziivi plaanot piecas minuutes uz priekshu, jo vinja vietaa visu taapat izlems mamma, otrs iedomaajas, ka shantaazha "vot nomirshu, tad jums buus zheel" nostraadaas), ir nevis demonstratiivi jaalec Daugavaa, bet jaapaskataas uz sevi pashkritiski un jaasameklee galvas dakteris, kas izskaidros, kaa pareizi sakaartot beeninjus.

marselis  .....nez vai kads seit dos padomu,ka lidzet delam!

adamsone  Arī feikiem ir sava īstā dzīve. :) Inscinēt nelaimes gadījumu ir samērā grūti, vienmēr var gadīties, ka vai nu izglābs, vai būs ilgi jāmocās. Vai būs iesaistīti kādi citi. Ar pašnāvniekiem ir vērts parunāt par miršanas procesu, tad viņi noklārējas :) un ja tev reiz ir gadījies tā, ka ir bijis šķietami viegli, neviens nevar garantēt, ka otrreiz arī būs tā. Mocīsies zem, teiksim, apgāzušās malkas kravas divas diennaktis vai vairāk, ar lauztiem locekļiem un iekšēju asiņošanu, vemdama un kakādama, nu vai nav kaifs, ko...Tā ka apdomā labi, vai tev to vajag. Nē, nu labi, var jau iet pa apledojušu tiltiņu kaut kur pāri Gaujai un cerēt, ka iekritīsi un tūlīt noslīksi, nevis aizķersies aiz kājas un karāsies kādu sutku...vai trāpīsi seklumā un gulēsi ar lauztu mugurkaulu.
Bet par dēlu - nu dari tā, kā mātes sirds tev liek. Nekad nevar zināt, kura upurēšanās ir ar jēgu un kura bez. Varbūt, ka savā dabiskās nāves stundā būsi laimīga, ka esi bijusi uzticīga sev pašai, neatkarīgi no rezultāta.
:)

Skorbulsnak  Saprotu autori..ir lietas, kuras gruuti pienjemt..pa lielam dziivei jeegu pieshkjiram tikai mees pashi..visas citas jeegas ir vnk izdomaajumi..ne mees zinaam kaapeec dziivojam, ne to uzzinaasim..un viss vienkaarshaakais ir piekaart birku, ja neveelies dziivot, taatad esi traks...jo redz veseliigai psihei tas ir jaagrib apriori...taadas bleenjas..

sakka  Neviens pašnāvnieks nekad nereklamē par to,vienkārši ņem un aiziet!Esiet mierīgi,dzīvos kā dzīvoja,ja ko izdarīs tad tā, lai izglābtu, un sagādātu problēmas kādu laiku tuviniekiem.Dēls ja ir kretīns,tāpat nemainīsies!

puuuka  Olita..super ..tas ir laikam pats labākais lēmums,ko jebkad ir nācies dzirdēt no cilvēkiem,es aiziešu man būs labi,bet tie citi man pie kājas,lai paši tiek ar visu galā...fantastiski,malacis,kāpēc jācīnās,jāmokās ,ja visu var tik viegli ar vienu kustību piebeigt.
Iesaku noskatīties filmu /Kristus ciešanas/,ar Melu Gibsonu...un ne tikai noskatīties,bet iedziļināties...
Vēlu veiksmes,šis ir brīnumu laiks,varbūt arī Tavā dzīvē notiks kāds brīnums:)

Epifanija  traģiski, bet varbūt, ka tieši tagad beidzot tev ir jāpalīdz sev pašai, jo tu esi daudz sliktākā pozīcijā, kā iespējams tavs dēls, meklē labus speciālistus, ne virvi, saņemies, tu to vari!

fargo  ir lietas/problēmas ar kurām nevar izdarīt neko. neko. nevar. izdarīt.

audzināšana, protams, atstāj savu ietekmi visu mūžu. un tomēr, tie ir simtiem un simtiem lēmumu cilvēka dzīvē, mazāku un lielāku, kuri īstenībā veido viņa ceļu. tie ir paša lēmumi, apstākļos, daudzi no kuriem ir ārpus izvēles.

tā ir ar kādu cilvēku, kurš nokļūst sliktā kompānijā un tad viņi laupa un tur ir ieroči un arī nāve. un cilvēks nekad to nav gribejis, bet katru reizi kad bija jāizšķiras par lēmumu nošķirties no kompānijas, vājums un gļēvums ņēma virsroku. līdz cilvēkam kādā brīdī iespējas uz izvēli vairs nav, tikai konsekvences.

tā var būt atkarība, kāda īpaša rakstura vājība. to iemesli var būt dziļāki - audzināšana, dzīves apstākļi. un tur cilvēkam ir maza izvēle, vai tās nav vispār. bet šo apstākļu ietvaros, parādībā, kuru sauc "katra cilvēka personiskā dzīve", izvēles ir. un to ir daudz. un tās tiek izdarītas. un tās var izdarīt tikai pats. neviens cits nevar. arī ne māte. tas nav gribēšanas jautājums.
"nevar. izdarīt. neko."
pats cilvēks.

ir spēks, kas var mainīt to, kas ir pilnīgi ārpus cilvēka spējām. Dievs. tas spēks ir mainījis desmitiem miljonu cilvēku dzīves. no pilnīgas bez-cerības un cerību un iespējamu risinājumu un izeju. tā ir iespēja, kurā ietekme ir arī citam cilvēkam. tā ir aizlūgšana. tā strādā, darbojas. bet ne visiem. jo ir cilvēki, kuru lūgšanas netiek uzklausītas. un ir cilvēki, kuru tiek. pašnāvnieki ir pirmajā kategorijā.

slieks  Vai tu kādreiz debesīs paskaties, jeb staigā tikai ar nokārtu galvu? Katru rītu izej laukā, paskaties augšup un pasaki paldies par šo dienu. Un palūdz spēku dzīvot nevis nomirt. Prioritātes jāmaina!!!

neratni_stasti  Esmu pārliecināta, ka tādā veidā izdarīt pašnāvību, lai neviens neko nesaprastu, nav iespējams. Pat te pieminētā lēkšana okeānā no kuģa, sorry, tad cilvēks skaitās bezvēsts pazudis piecus gadus un radiniekiem no tā labāk noteikti nekļūst.

Par dēlu: it kā piekrītu tiem, kas saka, ka nevajag glābt, lai vienreiz sāk domāt pats. Taču... man viegli teikt, tas ir garš process, kamēr iekšēji iemācās atlaist un samierināties, ne mēnešu un ne gadu ilgs. Tā kā... labāk rīkoties, kā pati to spēj, taču bez pašnāvības. Adamsone jau daudz pateica šajā sakarā, un es, vadoties no tuvu cilvēku pieredzes, varu piebilst, ka tas, ko pašnāvnieks iecerējis, mēdz notiek greizi.

lefkoja  Menopauzes pazīmes

miers2  man arī nav skaidrs , kāds sakars dēla nejēdzīgajam raksturam ar mātes depresijām?? ja nu katru dienu kopā un šis sit mātei pa galvu, tad vēl varētu saprast, bet tā - katram sava dzīve un atliet tikai pagrozīt galvu - kāds nu ir sanācis, tāds ir

Momo  Bet var jau nepareizo dēlu nomušīt, lai nemokās. un savu dzīvi atsēdēt cietumā. Ja jau tik atbildīga par izdarīto un neizdarīto un dēla tik ļoti žēl.

Julymorning  Opā. Ak tad šitā? Tavs dēls, tēmas autore, neattaisno Tavas, uz viņu liktās cerības un tagad Tev jātaisa gals? Nu i egocentriķe!!!!!!!
Zini, varbūt pirms pašnāvības izdari vismaz dažiem citiem dzīvotgribētājiem, kuriem neiet sevišķi viegli, kaut ko labu, citādi tiešām būsi bezjēdzīgi dzīvojusi un vēl bezjēzīgāk nomirusi.

magnija hmm nu ja tiešām tik slikti un škiet ka nav vairs vērts dzīvot, tad kāpēc jāmokas?.. mums katram ir tiesības izvēlēties dzīvot vai mirt - kā dzīvot un kā... nākamās atbildes