Piedot vai nepiedot? Aizmirst, protams, nevar ...

burleska  Es arī iedomājos, ka mēs jau nezinām, kas notika mašīnā. Varbūt kāds novērsa uzmanību, varbūt izaicināja braukt ātrāk...

JurisK  Es piedotu. Visi tai mashiinaa bija vienaadi, viens no vinjiem bija pie stuures un par savu jauniibas kljuudu maksaa visu savu dziivi, ja ne savaadaak, tad ar atminjaam un murgiem. Ja nav galiigs atsaldenis. Kaadas tik kljuudas nav dariitas jauniibaa! Lielaakajai daljai paveicaas, jo taas nav bijushas likteniigas. Naave pret naavi? Tas ir paaraak stulbi! Taapeec jau ir valsts un kriminaallikumi, lai nevaldiitu viduslaiku trulums.

JurisK  Aizmirsu pierakstiit vienu vaardu peec piedot, laikam.

Luusila  janka42 : Piedot tas ir lēmums, lai pasargātu sevi. Nepiedošana ir dusmas, bailes, bezcerība, neapdomība un iznīcība...tā sagrauž no iekšas cilvēku
Piedošana nenozīmē, ka jāpiever acis, vai jāignorē to kas noticis
-------------------------------------
Labi, tu uzrakstīji, ko NEnozīmē piedošana, bet uzraksti, lūdzu, ko tavuprāt šinī gadījumā nozīmētu(!) piedošana? Es to nekā nespēju saprast...

Tālāk: nepiedošana ir dusmas- nu bet protams! Bailes- no kā gan????? Bezcerība- jā, jo nekas vairs nav atgriežams atpakaļ! Neapdomība?- nu, kā uz to skatās...Iznīcība, jo sagrauž no iekšas?...Zini, kas sagrauž? Gandarījuma trūkums. Nekāds sods šādā gadījumā nespēj gandarīt, un to nespēj mainīt ne nepiedošana, ne piedošana, lai kas tā tāda arī nebūtu šādos gadījumos.

LaskovijMerzavec  Īsumā, ja neesi vēl piedevusi, tad arī nepiedosi.

JA šo visu palasa, tad vispirms jāpiedod sev. Jābeidz vainot sevi, ka neatrunāji no brauciena, ka neizdarīji to vai šito.

Tas, ka itkā savu vainu uzgāz tam nabaga puisim, kā redzams nav palīdzējis.

Gints_Maukelsons  Jadore plkst. 21:36 rakstīja:

"Tava piedošana/nepiedošana grauž Tevi, to puisi tā neaizskar."

Atstāj to notikumu pagātnē.

puuuka  ..grūti ir dot padomus,es piedotu,jo ne jau ar varu kāds kādu bāza tai mašīnā,kā jau kāds minēja pie stūres varēja būt arī tavs bērns.....zinu vienu sievieti,kurai pakarās dēls tieši savā dzimšanas dienā,viņa ilgi vainoja visu pasauli pie notikušā,gandrīz nodzērās aiz bēdas,bet tad kāda paziņa viņu aizveda uz baznīcu,viņa parunāja ar mācītāju...un saprata,ka pati pie visa,kas notika bija vainīga (nevajag meklēt vainīgos apkārt)...ir grūti visu aizmirst,bet piedot vajag,nelaid ļaunumu sevī un pie tam vēl pēc tik daudz gadiem...

peonoija85  amn pat prātā nenāktu npiedot. tāpat kā sēsties attiecīgās mašīnās. p.s. vai nevajadzētu paaugstināt minimālo autovadītāja vecumu?

laukroze  karalien, tu esi nocietinājusi savu sirdi... dzīve uzliek mums visiem pārbaudījumus, nav tādu cilvēku, kuriem to nebūtu, protams, ka jāpiedod, no sirds, un pati redzēsi, kā viss mainīsies ..
ši dzīve uz planētas Zemes ir skola ikvienam no mums, visi tie pesteļotāji un lāsti, pa lielam ir naudas pelnīšana vienai kategorijai, lai priecīgi Līgo svētki!!

ketija64  Tur tā bija jānotiek ,ja reiz tas ir tā lāsta turpinājums..jauneklis vainīgs nebija un nav viņam vajadzīga jūsu piedošana.Vispār jau sākumā tas bija jāsaprot, ka tie ir kādi spēki ,nevis puisis vainīgs.Ja vēlaties ,lai nenotiek vēl kas, vajag sameklēt to cilvēku un izstāstīt par lāstu un daudziem bojā gājušajiem,ja tiešām ticat lāstam. Nevar vainot cilvēku ,ko tikai nejaušības pēc kādi spēki izvēlas par upuri.
Es pati neticu lāstiem un domāju visticamāk zibens apžilbināja acis un puisis iebrauca kokā.Vainot citus var tad kad esi palicis pilnīgi viens,jo gan jau arī pašai ir kāds mazdēls kuram var gadīties kļūme un var aiziet bojā ne 3 ,bet 30 cilvēki..

adamsone  Koldlands visu pateica, īsi un precīzi.
Virtuālais tēls ir paštaisns, alkatīgs, izrādīties kārs un māņticīgs. Kādus gadus desmit kā nekā pazīstams. Varbūt, ka reālais ir citāds, bet diezin vai, kas tad raksta tos tekstiņus.
Manī nav kādas īpašas līdzjūtības, tas bija sen un katram jārēķinās, ka tuvinieki, no mājas izgājuši, var arī neatgriezties. Tāda ir dzīve.

adamsone  ketija- nav nekāda lāsta. Ir cilvēki, kuru uzvedība ( dzer, meklē kašķi, plātās, neievēro csn utt.) biežāk noved pie nelaimes kā citus. Uzvedība pārmantojas.

Lenita  Kāda sagadīšanās- vakar vakarā šī tēma un naktī līdzīga traģēdija Cēsīs.

elsa  Gudri varam spriedelēt, jo mūs tas nav skāris. Es gribu domāt, ka gadi tomēr ārstē. Aizmirst nevar, bet ir jāpiedod, jālaiž vaļā. Ja jau tu sakies, ka cilvēks nebija alko iespaidā. Ir dzīvē situācijas, kad notiek tas, kam jānotiek. Un katrs par savu paveikto tomēr saņems savu algu, es pie tādas cerības turos. Un ja tev tomēr ir palicis turpinājums, tas uz 200% pievērsies viņiem.

piladzoga  Katram cilvēkam ir savs liktenis ...nāve piedzimst kopā ar cilvēku,neviens nav nemirstīgs. Piedot vai gānīties tā ir tikai JŪSU pašas izvēle. Nomirst viens cilvēks - traģēdija,nomirst 100 - statistika.

Aukstums  Cilvēks jau ir sodīts par nodarīto un ar šo apziņu viņam jānodzīvo viss atlikušais mūžs..viņam noteikti dzīve un pašsajūta nemainīsies no tā, vai Jūs piedodat vai nē. Attiecībā uz pašu piedošanu , par to domā tad, kad kāds LŪDZ piedošanu...ja nelūdz ,tad pašai piedošanas darbībai nav nekādas nozīmes,izņemot ,ja no šīs darbības pašam paliek vieglāk,par ko šaubos...

baluba  Piedot, atlaist, un lai gadi ārstē. Un viņi ārstē.

_Krasula_  Šo tēmu lasot, atminējos kādu ģimeni, kurā pasaulē nāca 3 dēli un 1 meita. Viens dēls noslīka, otru paņēma slimība, trešais pazuda bez vēsts. Ir palikusi tikai meita. Ko lai vaino un kam lai piedod tur vecāki?
Varbūt vajag satikt šo cilvēku un parunāt ar viņu. Par piedošanu jebko citu.

antikrize  marmorkaralien, izsaku līdzjūtību. 17 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai saprastu, ka jāatlaiž materiālistiskā domāšana un jāmeklē palīdzība dvēseles dziedināšanai. Tā nebija plānota slepkavība. Bija iemesls, kapēc tā bija jānotiek jūsu ģimenē. Tiešām nenovēlu jums pārliecināties kā jutās un jūtas notiesātā puiša mamma.

piparbecinja  Pirmkārt jau bojāgājušie patiešām raugās no mākoņa malinas - nekur pazuduši nav un nevar būt pēc definīcijas. Ja tu ar to nevari samierināties, varu ieteikt aiziet pir KBT speciālista. Tāds var iedot praktiskus padomus, kā tikt galā ar zaudējumu un dusmām.

fargo  2018-06-20 22:59

ta par pašu jautājumu. cik esmu novērojis savā dzīvē, tad muļķības kādā brīdī dara visi. gadus senāk, ar tagadējo sievu gājām pa ceļu, viņa gāja par ietves malu, to speciālo betona apmali, teicu - tu vari pakrist. un pēc brīža pakrita arī un tikai nedaudz nepietika, lai pakristu tieši zem mašīnas, kas brauc garām ātri. un kas tur būtu?
tas jauneklis jau nevēlējās piedzīvot savas bezatbildības sekas. tas arī viņu tāpēc nepadara nevainīgu. kad cilvēks kaut ko dara bīstamu, bet parādoties sekām, saka ka tā nav gribejis, tas vairs nemaina neko. arī tēmas gadījumā. ir par vēlu. tas vienmēr ir risks. bībelē bieži jo bieži tiek pieminēti pārgalvji un bezatbildība. un kā vainīgie, nevis kā negadījums. pilnā mērā atbildīgie, nevis ne-gadījumā cietušie.
es atceros, vienu un vienīgo reizi mūžā es braucu kā traks. piedzēries, dusmīgs pakāpē, kurā es tikai dažas reizes dzīvē esmu bijis. tādā ātrumā, ka auto tikko skāra ceļu. simtiem kilometru. un nenotika nekas! es bieži atceros, lai arī tas bija 20+ gadi atpakaļ. es domāju - kāpēc nekas nenotika? es vairākas reizes gandrīz kūlenī biju, vairākas reizes sanesa. un viss vienalga. bezatbldība. dusmas. kāpēc nekas nenotika?
es domāju, ka nejaušība mūsu dzīvēs eksistē kopā ar likumsakarībām. bez nejaušību iespējamības nebūtu iespējama mūsu brīva griba, bet arī ja viss notiktu tikai likumsakarību rezultātā, mūsu dzīvēs nebūtu tik daudz neparedzamā, pat lietās un notikumos, kas ir mūsu pietiekamā kontrolē.
es atceros šo rakstot... "tā saka Tas Kungs - "Man pieder atriebība un Es atriebšu." skarbi un neizbēgami. vai citur "zeme brēc uz Mani sauktama pēc taisnības un atmaksas..."
vienu tas nozīmē, neņemt atriebību savā ziņā tur, kur tā nepienākas. jā, bet jautājums, kur ir tā kompetences robeža? ja manu bērnu kāds aiztiks, vai es nemeklēšu to cilvēku un tad lai Dievs viņam stāv klāt? kā būs? es... nezinu.