Iespēja būt vienam = dāvana.

ne_meklejumos  Nepiekrītu šaj domai, zinu ko gribu un kas man liek justies labi, nav vajadzības pēc ekstras būt vienai. Vīrietis blakus nav iemesls mainīt ieradumus, hobijus vai ko citu. Tieši otrādi, limitēts ir laiks būt kopā ar kādu, tas gan. Man liekas, cilvēks domā un dara pa savam prātam nepārtraukti, ir viens vai barā, tam nav nozīmes.

Discreta  Man šī dāvana būs, kad bērni izaugs un aizies savās dzīvēs. Pagaidām laiks sev ir izkarojams.

Jurijs1962Augums163  ohoista dāvana citam cilvēkam kuram palaimējas nebūt kopā ar viņu :(

preilene  Runa ir par reakciju uz notikumiem dzīvē. Ja ir noticis kaut kas negatīvs (šajā gadījumā- partnera zaudējums), mēs to nevaram mainīt, jo tas ir noticis- tā ir pagātne. Mēs varam mainīt tikai savu reakciju, savu attieksmi. Mēs varam skriet kā aptrakuši un ķerties apkārt pirmajam pretimnācējam, lai tik nepaliktu vieni, bet mēs varam arī apstāties, ieelpot un ieklausīties sevī, savās vēlmēs un izjūtās.
Es esmu par otro variantu- šo posmu jāvelta sevis kā indivīda izprašanā.
Un es neapgalvoju, ka visiem tā jādomā. Vienkārši- man šī doma patika.

Un es neapgalvoju, ka būt attiecībās ir slikti. Ir labi, ja cilvēks īstais.

ieva03  Arī vienatne ir dieva dāvana.Izbaudu to,jo man ar sevi ir interesanti.var jau būt,ka ir cilvēki kas nespēj būt vieni,bet nu izvēle katram pašam.

ieva03  Arī laulība var būt vientulība divatā.

ne_meklejumos  preilene, kurš ķēr pirmo kas pagadās, nav spējīgs patstāvēt viens, tas tā arī turpinās un zaudējumi turpināsies, ja vien izjukušas attiecības var dēvēt par zaudējumu.
Man liekas, ka sevās vēlmēs un izjūtās ieklausāmies dienu no dienas, neatkarīgi no veiksmes vai neveiksmes, neviens cits jau nespiež spert nākamo soli, tikai paša lēmums un izvēle.
Reāli zaudējot partneri, nedomāsi par jaunām attiecībām vai izklaidēm, tad labāk nepalikt vienam ar savām domām un izmisumu.

Sanija013  Neviens šai pasaulē nav radīts būt viens.. Katram ir sava otra pusīte.

rokons  Ierobežosim pārdomas ar cilvēku vecumu pēc 50.
Lielākajai daļai no tiem ir sava dzīves pieredze, ieradumi, radinieki. Tad izveidot jaunas attiecības ir pagrūti, jo sevišķi tad, ja attiecības grib ievirzīt kopdzīves formā.
Drusku uzjautrinoši ir vēlēties no rīta pamosties ar kādu gultā kopā. Bet ja nu tas otrs naktīs krāc? Ja pašam pasprūk aromātiski trokšņu signāli?
Kopīgs pasākumu apmeklējumu arguments varētu tikt pieņemts. Tam motīvs - gūto iespaidu pārspiešana. Latvijā bieži vien pasākumus apmeklē kopā divas sievietes. Skandināvos arī divi vīrieši nav retums ( ne geji, droši varu rakstīt).
Katram savs vientulības mērs. Arī te atrašanās ir vientulības sajūtas minimizēšana. Tik šeit viegli arī attālināties, izej no saita, un pilnīgi brīvs :)

Epifanija  Šis laiks ir dots, lai saprastu, ko īsti vēlamies sev blakus, viss pārējais ir iespējams arī esot kopā..

missperfumee  Esmu dzirdējusi, ka tieši attiecībās mēs visvairāk augam garīgi, jo nākas piestrādāt pie sava ego. Kaut gan dzīvē visi posmi cilvēkam ir vērtīgi:)

Piparkuka  Protams!

Piparkuka  neko, pagaidi lai paaugās...
Ieteiktu, kamēr bērni padsmitnieki, mazi, izbaudīt katru mirkli, ko var ar tiem būt.
Vēlāk aiziet savā dzīve, savi draugu, vairs nevar ne tuvu pabūt, ne īsti paijāt, neko. Tik forši ir, kad bērni ir pie tevis.
Jo ar bērnem kopā tāpat laiku var veltīt tikai sev- vai kopā dara, ko es gribu, vai kopā katrs dara savas lietas:)
Ar otru pieaugušo tā nesanāk.

Kurts69  Neredzu jēgu no attiecībām, kurās vēlētos vientulību un vispār jau arī esot kopā ar kādu ir iespējami vientulības brīži. Ir milzīga atšķirība, vai vientulība ir paša izvēle, jeb likteņa pirksts. Otrajā gadījumā tā ir visai smaga.

preilene  Kurt, nav runa par vientulību, bet gan par palikšanu bez partnera un šī posma izmantošanu, lai iepazītu labāk sevi.

Sanija, pusīšu teorijai es nepiekrītu - mums pašiem ir jābūt veseliem - pusītes ir atkarīgas.

rokons, man ir dzīvs piemērs ar pāri, kuri sākuši kopdzīvi pēc 50 - abi dzīvo kopā, viņiem ir viena saimniecība, kopīgas rūpes un iešanas, darbiņi sadalīti, bet katram sava guļamistaba (laikam iet ciemos viens pie otra - neesmu jautājusi).

Aelita  Nopērciet dzīvokļus blakus durvīs.

Dezyree  Vairs neatceros citāta autoru:" Ja Tu iemācies vientulību piepildīt- tā pacels tevi pāri sev pašam, ja tu no tās baidies, tā tevi aprij..."

Kurts69  "Kurt, nav runa par vientulību, bet gan par palikšanu bez partnera un šī posma izmantošanu, lai iepazītu labāk sevi." - khm, tad runa ir par attiecību pauzi nevis vientulību? Nu ok, tad nepareizi sapratu. kas attiecas uz sevis iepazīšanu, tad vismaz man tas process jau sen beidzies. Te es nerunāju par kādiem "Pierādīt sev" gadījumiem, bet par paškritikā un objektīvos secinājumos balstītas personības izveidošanos. Iespējams tas saistīts ar dzīves pieredzi, bet man sevis iepazīšana ir jau kādu laiku beigusies.

preilene  Kurt, zaķīti, cilvēks taču pēc būtības ir sabiedriska būtne un ir tikai normāli, ka viņš dzīvo kopā ar citām būtnēm. Ja viņš ir viens - tad vai nu viņš pats to ir izvēlējies (un dzīvo miera vējos) vai viņš neapzināti atgrūž pārējos dēļ kādas savas rakstura iezīmes vai kaut kā cita (šos cilvēkus var saukt par vientuļiem - viņi jūtas slikti bet kaut kāda iemesla pēc nemēģina meklēt īsto vientulības iemeslu).
Un ir tie, kuri kādā dzīves posmā zaudē savu otru būtni un iegūst laika posmu priekš sevis.

Un Tu mani patiesi izbrīnīji ar "man sevis iepazīšana ir jau kādu laiku beigusies", jo līdz šim esmu domājusi, ka sevis iepazīšana beidzas tikai nāves brīdī.

Kurts69  paldies par "Zaķīt"..., tas bija mīļi:D
Katram jau sava pieredze. Ne mirkli nešaubos, ka Tava izaugsme un sevis iepazīšana ir nebeidzams un patīkamiem pārsteigumiem piepildīts process, kas nes daudz pozitīvā. Es redz te tā klusiņām savā nodabā velku un nemaz ar sevi vairs neiepazīstos. Dzīvoju sev blakus, tā mierpilni. Kā labi kaimiņi.

Piparkuka  Nu nu, 44 gados jau iepazīta sava personība. Tā noteikti tikai šķiet...:) Jo cilvēkam visu laiku ir, kur augt, burtiski- visu laiku, Vismaz- dzīves zināšanu un izziņas jomā. Tādā kā viedumā par pasauli, visumu, dabu utt.