Vienpusējas mīlestības murgs.
Kad vienam pasaule sabrūk, bet otram pilnīga vienaldzība. Vai vispār vajag otram atzīties jūtas, vai tomēr labāk to nedarīt.. Un ko darīt pēc tam, kad viss ir beidzies, bet sāpes nepāriet?Dezyree Es zinu, kā tas ir, kad vienam (man) "norauj jumtu" un esi bez prāta tā otra dēļ, bet viņam, nu ne vienaldzība, bet jumts vietā, varbūt drusku "vēdlodziņš vaļā", bet ne vairāk... Ne jau uzreiz, bet kautkad pateicu, ka mīlu, ļoti, neprātīgi, arī tas viņam jumtu nenorāva protams, bet toties man nav jādzīvo ilūzijās, domājot, ka viss būtu bijis citādi, ja vien viņš zinātu! Viņš zināja un...neko! Nekas arī tā pavisam nepāriet, ar to Tu vienkārši dzīvo...kā ar strijām, vai grumbām, vai sirmiem matiem:)))...
mairita1971 Mīlestība balstās uz atmiņām.Varbūt katram tās ir savas.Tādēļ jāpieņem kā ir,un nav jājaucas otra dzīvē.
piekraste Sataisi kokčiku un dzīvo tālāk :) . Dzīve ar to nebeidzas, ja vien pats sevi nenorok :)
mairita1971 Nu nemāku es ilgi raudāt spilvenā.Lieku neveiksmīgu mīlestību zem akmeņa, nosvilpjos un apgriežos.Nejūtu vēlmi sevi mocīt.
<< iepriekšējās | Atbildes 41 līdz 44 (kopā 44) |