Vai ir dzīve bērniem?
Bērnudārzs.- Kāds apgalvos, tas bija burvīgs laiks, tomēr lielai daļai tas ir traumatisks brīdis. Tevi aizved prom no ģimenes un uz garu dienu atdod pie svešiem ļaudīm pie pretīga ēdiena, smirdīgām sabiedriskajām telpām, brēcošiem un puņkainiem sīčiem, kuru priekšā tev nav nekādu privilēģiju.Skola.- Skolotāji un skolnieki, kuru izdarības nekomentēsim, viss ir piespiedu kārtā un turpinās ilgas un garas astoņas stundas dienā. Sabiedrība šo eksikūciju ir nostiprinājusi ar likumu un atļaujas uzdot kā milzīgu dāvanu, tā vietā ,l ai godīgi atzītu, ka tā ir socializēšana , kas realitātē ir refleksu iedzīšana tieši tāpat, kā Pavlovs savam sunim, un jaunu nodokļu maksātāju rindu papildināšanas akcija.
Un tā līdz 18.
Nu kā, bērniem ir dzīve?
saulite34 AivarsN no Youtubes tik daudz ir jau pārmācījies,ka vieni murgi nāk ārā,un tā tukšā lielīšanās ar to paaudžu kopā dzīvošanu,kur esot ieguvis tādas zināšanas un pieredzi,tik nezin,kāpēc reālajā dzīvē ir tik nelaimīgs cilvēciņš,kuram caurām dienām šeit jāraud par savu neizdevušos dzīvi.
Geisha Mani vecāki bija vienkārši cilvēki no laukiem. Speciāli neaudzināja kā tādu puķi podā. Augu pati. Darīju dažādas palaidnības. Biju aktīvs, atraktīvs bērns. Kāvos ar kaimiņu puikam. Mani dresēja visi - gan kaimiņi, gan radi, gan māsa, gan vecāku draugi, pedagogi un darba kolēģi. Gala rezultātā iemācījos baudīt dzīvi neskatoties uz kaut kādām dzīves grūtībām. Sēdēt ietītai kūniņā ir garlaicīgi. Baudīt dzīvi vajag. Vienkārši baudīt. Arī bērnu dārzos bērniem ir sava dzīve. Interesanta dzīve. Kopā mācās uz podiņa sēdēt un kopā podus gāž.
Napoleone Kaligula, Tu vnk nezini, ka ekstravertiem klusumā nav kur spēku likt, viņiem vajag kādu pūli iebāzt alā vai aizsūtīt tālē zilajā, bet introvertiem no tā visa nelabi metās, jo viņiem nav tam spēka, attiecīgi arī gribēšanas... Nevar visus pēc savas olektes mērīt.
kaligula Paldies, tieši to es tev arī centos pateikt. Napoleone viedoklis 0 0
CoCoSan Bet tomēr ir labi, ka ir kāds, kurš nes gaismu tumšajiem intravertiem. Japp, nav ne mazākās gribēšanas laist tuvumā hiperaktīvos neirotiķus, tiešām nelabi metās
Tessa CoCoSan :DD +500 :D
Geisha Hiperaktīvu bērnu nav. Tie ir neaudzināti palaidņi. Tad jau mēs visi bijām hiperaktīvi, jo līdām uz žogiem, jumtiem, kāpām kokos, skrējām, lecām. Nu jā tagad bērni ar mietu jādzen laukā, bet mūs mammas vakarā sasaukt nevarēja.
Piparkuka kaligula- neaizmirsti, ka Puškinam bija aukle! Gudra aukle. Tā ka skološanai jebkurā gadījumā viņš bija pakļauts!
kaligula
Piparkūka, Jā, Puškins bija gan skolots. Aukle viņam bija kā māte, kā mīļākais cilvēks. Ne tā kā tagad, iegrūž skolai un cer, ka uztaisīs par cilvēku.
Jūs ko, ļaudis, ejat pie pirmā kosmetaloga?? Pirmā, kas pagadās automehāniķa?!?! Un kā ar zobārstu? Arī pofig?
Nu re, bet skolotāju gan jūs neizvēlaties! Un neceriet, ka tur salasījusies visa nācijas daile un gods!
P.S. Drīkst izlasīt Puškina dzejoli Auklei.
одруга дней моих суровых,
Голубка дряхлая моя!
Одна в глуши лесов сосновых
Давно, давно ты ждешь меня.
Ты под окном своей светлицы
Горюешь, будто на часах,
И медлят поминутно спицы
В твоих наморщенных руках. ..
..
Vēl valsts iešķiebs 2,2 milj. un visi lūzeri, kuri nav sevi pierādījusi profesijā , metīsies uz skolām mācīt bērnus. VOT govno!!!
Piparkuka
Mācījos skolā, krievu valodā, šo dzejoli. Un vēl daudzus citus. Un, starp citu, vienīgais īstais un garais dzejolis, ko līdz šim pilnīgi māku no galvas ir krievu val.
Par ķiršu koku...:)
Un krievu val. bija vieni 5.
Bija izcilas skolotājas, gandrīz visas, savulaik.
Varbūt, ka pēdējos gados kas ir mainījies, taču man šķiet, ka mainījusies ir tieši sistema un nevis skolotājs kā tāds.
2020-02-25 18:52
Yvette
Uhhh, ni i sadrukājuši. 110 komentāri, tiesa, citi vairākkārt komentējuši.
Tā ir, ka viss atkarīgs no bērna uztveres. Man uz bildēm visur ir ķieģeļģimis (es biju šaušalīgi raudājusi), bet citiem bērniem tīri apmierinātas grimmases.
Man bija jāatrodās silītē uz nedēļu, no pirmdienas rīta līdz piektienas vakaram un jau no apm. 2 gadu vecuma.
Muzikālā audzinātāja, tā bija KATASTROFA, kura mazliem bērniem, klavieru pavadījumā stāsīja baisu stāstu, kā kāds puisītis, kuram dzērājtēvs atņēma zābakus, lai pārdotu un nopirktu šņabi, tātad, kā tas puisītis atsaldēja abas kājas, skrienot pa sniegu pakaļ savam dzērājtēvam. Puisītim abas kājas amputēja. Pēc laika, kad tā puisīša dzērājtēvs nāca pie sajēgas, nopirka jaunus zābakus un aiznesa savam puisītim uz slimnīcu, tad puisītis vienkārši pateica, ka zābaki viņam vairs nav vajadzīgi.
Vai ko tādu maz dzīkst dziedāt maziem bērniem? Protams, ka nē.
Es tolaik raudāju atspērusies, jo to muzikālo sacerējumu klavierspēles pavadījumā mums dziedāja bieži.
Atceros vienu - citi bērni neraudāja, bet, varbūt es vnk nemanīju. Varbūt es tā gaudoju, ka visa uzmanība bija uz mani.
2020-02-25 20:50
| << iepriekšējās | Atbildes 101 līdz 111 (kopā 111) |
