vecāki...

Roberta1967  Paldies visiem,kas padalījās pieredzē...Mīļā mammas meita,par kuru viņa rūpējās 52gadus neatnāca uz bērēm,es,sāpju un nepieņemtā meita līdz pēdējam cerēju viņu ieraudzīt kapos...vieglas smiltis un Dieva piedošama...

runcitis15  Aizej pie ekstrasensa.Sakārtos nervu sistēmu.

dzilums  ar laiku sajūtas piedilst. Gadās ka vajag gadus.

Aina_Ko  Es tuvinieku zaudējumus uztveru ar vēsu prātu. Uzsvars uz to, ka viņiem beigušās problēmas un devušies mūžīgajā dzīvē.

Karmensita  es eju ciemos pie savas vecmātes vectēva tēta mammas- domās vai uz kapiem parunāties. Jūtu viņus visus sev līdzās. Agrāk domāju, ka jutīšos pamesta, kad tuvie nomirs. Pat nevarēju iedomāties, kāda būs sajūta. Tagad- domu un cīņu biedri.

Olivija  Pāries! Dzīve turpinās, tāda ir lietu kārtība.
Un atmiņā, ja tādi ir bijjši, paliks jaukie brīži.
Vienkārši, to cilvēku vairs nevari satikt.

Any  Manuprāt, ir svarīgi runāt, sazināties ar citiem cilvēkiem.. nepalikt klusumā, ierastajā dienu ritumā.. ko jaunu izdarīt, paklausīties, iemācīties.. noskatīties labu, dvēselisku filmu, paklausīties skaistu mūziku.
Protams, tēma ir tik nopietna, ka grūti dot padomus.. Jūtu līdzi, lai dzīve Jūs tomēr arī iepriecina

GundegDa  Ierokos darbos.
Bet sāp arī pēc gadiem. Reizēm ir neizsakāmas ilgas parunāties u.tml.
Jebkura tuva cilvēka aiziešana (dabiskā veidā vai nē) ir zaudējums. Un tā krevele uz rētas reizēm...