Uzticība???

RP_      Nezinu, nezinu cik no tā ko autors ir sarakstījis atbilst patiesībai. Bet, ja pārskrien pāri tēmām dažādos portālos ir kādas? Palīdziet mana drauga / vīra bijusī mums neliek mieru; Manu draugu / vīru aizvīla; Gribu atpakaļ bijušo; Kā pieburt mīļoto; Mans vīrs/ draugs ir noburts utt. Tādu pozitīvu rakstu ir ļoti maz.

Adamsone      Mani vectēvi negāja uz "prieka mājām". Kā zinu? Zinu. Un punkc.

Torpedo      Da visa taa preceesanaas, laulibas, baltaa kleita un muziga uzticiiba un citas fignjas ir tikai sieviesu interese, visbiezaak no tupajaam ASV filmaam un sieviesu zurnaaliem saskatiita. To jau redz kaut pec taa, ka te komentee vienas vieniigas sievietes. Virietis spiests dazreiz piekrist, ja citaadi nedod vai dikti patik taa sieviete un vina skaidri liek saprast, ka citaadi nekas nebuus ..

Carpe_Diem      Kādam tā ir pagātne, man - tagadne un nākotne. Gribi pa labi vai kreisi, dzīvo viens vai arī ar cilvēku, kuram tas ir pieņemami.

SNIEGBALTITE_      Savam izlaidīgajam dzivesveidam attaisnojumus un aizbldinājumus vienmēr varēs atrast.
Bet tapēc jau nav jādekarē, ka visi tādi.
Ir dažādas laulības- ir, kur ir brīvās attiecības un tas ir akceptējams abām pusēm, bet ir tādi pāri, kuriem uzticība, mīlestība un laulības svētums ir vērtības un arī būs.

Just_      Šis raksts jau te tika apspriests pirms dažām dienām. Klientu medības, [personīgās traumas, nezinu, kas tur vēl slēpjas. Bet "psihoterapeits", kurš pacienta vešanai pie prāta lieto tādus argumentus kā "Āfrikā miljoniem bērnu badā mirst, bet tu te par kaut kādu sāņdrāzienu (es atvainojos!) uztraucies", man domāt, ir šarlatāns. Tiesa, šarlatānisms šajā jomā, kā daudziem zināms, nav nekas pārsteidzošs.

fargo_pa      Padomāju un nolēmu atrauties no citu lietu rakstīšanas un mazliet garāku atbildi uzrakstīt par šo.
Šī tēma ir raksturīga divu kentaura tēmu komentāru kontekstā.
Ļoti daudziem tur traucē kristietība, viņiem var piekrist teiktajam, bet kristietība tiem ir lieka.
Daudzi saka - realitāte ir pavisam cita, lai arī romantiski un skaisti(adamsone), Likums ir novecojis. Bet nepadomā, ka realitāte ir tā, kas mainas, bet likums ir tas, kas nemainas. Oponējot saka, ka likumam ir jāatbilst realitāte, bet atkal nepadomā, ka mēģinot mainīt likumu, tie iznīcina savu izpratni par likumu, tomēr likums kā bijis tā palicis ir tas pats.
Ilustrācijai: cietumā, likums "tev nebūs zagt" neatbilst realitātei. Cietuma iemītnieki nenožēlo izdarīto, viņi nožēlo, ka ir pieķerti un pie sevis domā, ka nu nākamreiz viņi tik viegli netiks saukti pie atbildības.
Ekstrapolēsim likumu pielāgošanu cietuma realitātei. Cietuma realitātei atbilstošs likums būtu "tev nebūs tapt pieķertam zogot". Likums ir mainīts atbilstoši realitātei? Nē, likums ir palicis tas pats, jo iznākot no cietuma, zādzība joprojām, pati par sevi, ir pārkāpums. Lai arī cietumnieki likumu vēlētos mainīt un pat mainītu pēc savas realitātes atbilstības izpratni par to, brīvībā esot viņi tiks sodīti pēc likuma "tev nebūs zagt".
Tālāk. Atpakaļ pie neuzticības. Vai tas, ka piemēram Latvijas sabiedrība ir caucarēm degradējusi savstarpējās uzticības ziņā, nozīmē, ka savu bērnu audzināšanas institūcija(monogāmija, poligāmija, nosaukumi uz veidi dazādi) ir artefakts? Nē. Tas nozīmē, ka tāda ir kļuvusi sabierība. Līdzīgi kā cietumā "nev nebūs zagt/slepkavot" ir atavisms, arī laulības pārkāpēju ciltī uztcība tiek uztverts vismaz ar nievām.

fargo_pa      Sekas. Cietumnieki nespēj radīt dzīvotspējīgu sabierību, jo viņu savstarpējā iekšējā kārtība ir ačgārna, tā eksistē kā parazitējoša sociāla grupa un nav spējīga pastāvēt pati par sevi. Veselais organisms(sabiedrība) pret to cīnas un tā ir margināla, jo šī sociāla grupa - noziedznieki, ir sabiedrībā izplatītāka, jo sliktāks ir viss kopējais sabiedrības stavoklis, līdz kādā x stadijā, šāda kriminalizēta sabiedrība vairs nav spējīga pastāvēt un notiek iekšēju un ārēju apstākļu spiesta transformācija vai pat anihilācija.
Ar laulības institūciju(cilvēku kopdzīves forma savu pēcnācēju izdaudzināšani) ir līdzīgi. Tā ir vitāla izdzīvošanas nepieciešamība, atmesta kā nevajadzīga tā līdzi nes atmetēju fizisku iznīkšanu, šo cilvēku vieta gan tukša nepaliek, viņu vietā nāk citi. Kādu brīdi šāda sabiedrība eksistē uz veselās daļas rēķina, vai arī eksistē patērējot kādu iepriekš uzkrātu resursu(materiālo, cilvēcisko, dabas...), bet atkal līdz kādai x stadijai, kad parazitējošā daļa nomāc veselo. Demogrāfi stāsta, ka pēc nonākšanas stadijā x atpakaļceļa vairs nav. Pulkstenis tādai sabiedrībai nenovēršami ir pagriezies uz tikšķēšanu pretējā virzienā.
Un šī ir tikai viena no izpausmēm, līdzās sodomītu propogandai, karojošajam ateismam un citām vienas parādības šķautnēm.
Es, piemēram, domāju, ka glābjams te nekas vairs nav. Tas virpulis kļūst arvien lielāks un griežas arvien ātrāk. Laivā sēdošo vairākums tik zvaigā un neredz, vai negrib redzēt kas notiek. Patīkama maz. Tad kāpēc vispār runāt? Runāts tiek uz tiem, kuri klausas. Kāda daļa gar tiem, kuri vairs neklausas?

Vucis      Vēsturiski... mani vectēvi arī nedzīvojās pa krogiem un prieka mājām. Kapēc? Tapēc, ka darīt bija ko!

Redzot, kā cilvēki tagad dzīvo šeit, ko atzīst un ko noliedz, var ar pārliecību teikt: dzīve iet taisnā ceļā uz iznīcību! Pa pusei izmirusi, degradējusies nācija. Pēc komentāriem spriežot arī ne īpaši gudra.

RP_      Negribu izkļausities ciniska. Bet uz prieka mājam ari toreiz gāja tie, kas to varēja atļauties. Es domāju, tīri pēc loģikas, tie kas dara smagu fizisku darbu varētu būt uzticīgāki. 8 stundas fiziski smaga darba un vienīgā doma, kur ir manas mīļās čībiņas, kur ir mana gultiņa.

Ja nemaldos tad tajos laikos ko te daži piemin, bagātās ģimenēs tēvi savus dēlus pirms precībām veda uz prieka māju, lai meičas šos apmāca.

Es tā palasīju atmetot emocijas, nu ļoti daudz patiesības ir tajā rakstā.

Ananda_A      Vai tā ir uzticība, kas pastāv tāpēc, ka nav citas izejas? Prasi kam gribi, pirmajā vietā ir brīvības alkas. Ja arī tad ir uzticīgi viens otram, cita lieta.

Effy      fargo, bet vai tad svarīgi, ko dara un domā visi citi apkārt? principā jau tu pats savu dzīvi veido. labi, vecākus nezivēlās (it kā), bet dzīvesbiedru izvēlās. tātad viss, ko vajaga, izvēlēties tādu dzūvesbiedru, kuram/kurai arī būtu svarīgi likumi pēc būtības, nevis pastāvošās realitātes. principā, ja cilvēkam ir tāda stabila un stipra pārliecība par kaut ko (ne tikai runāšanas līmenī, bet arī darīšanas), tad nekāda laivas šūpošana to nemainīs.
tieši tāpēc, veidojot ģimeni, ir svarīgi, lai saskanētu viedokļi fundamentālālās vērtībās.

bilesutirgotaja      necakareeju cilveekus, kas man uzticas-ne miilestiibaa, ne draudziibaa, ne darbaa..liidz briidim, kameer pati nezaudeeju ticiibu par vinju uzticicibu....
cienu uzticiibu .

barss5      Kāda uzticība, neesam naivi.....sev nemelojam:)
Pilnīgi piekrītu, nahren jāprecas????

jodo      Idiots tas autors.

Pirmkārt, uzticība ir kaut kas būtiski lielāks par tikai seksu. Kreisais sekss ne vienmēr ir iekšā uzticības formulējumā.

Uzticība ir uzticēšanās kādam. Lielākais skaits laulību sačakarējas ne jau kreisā seksa dēļ, bet gan dēļ meliem. Kreisais sekss ļoti bieži ir kā pretreakcija uz meliem. Un ļoti bieži sekss ar citu nenodara neko sliktu attiecībām, ja jau iepriekš ir skaidrs, ka tā būs un abi ir to pieņēmuši.

Attiecības bez uzticības var pastāvēt, bet tās tad ir tikai virspusējas attiecības. Laulības savā būtībā ir otra cilvēka ielaišana parasti privātajā teritorijā. Tas ir kāda īpaša cilvēka pielaišana tik tuvu, cik tuvu vien var pienākt. Ja tā nav, tad jau pašā ir skaidrs, ka tā nav īsta laulība.

Ir simtiem iemeslu, kāpēc kāds nelaiž savā privātajā teritorijā kādu citu. Varu apgalvot, ka šeit oho ir gandrīz 100% tādu, kuri ir dzīves piesmieti un kuru spēja kādam uzticēties vai spēja kādu pielaist pavisam tuvu ir ļoti samazināta. 100 un 1 pašaizsardzības veids - cinisms kā valdošais (vismaz PA).

Tādi raksti kultivē virspusējas attiecības. Attiecības, kurās pēc savas būtības nav vieta uzticībai. Kāpēc? Da tāpēc, ka ar nelaimīgu cilvēku ir daudz vienkāršāk manipulēt, jo šāds cilvēks gandrīz visu uztver virspusēji. Pats autors ir šādu virspusēju attiecību vergs un neapzinās, cik ļoti ir izčakarēts viņa prāts.

Uzticība ir visdārgākais, kas var būt. Jebkurās attiecībās.

jodo      Mūsdienās ļoti reti tiek lietots termins "dzīves draugs" attiecībā uz laulāto.

Šis "dzīves draugs" izsaka pašu būtiskāko laulības sastāvdaļu. To, ko parasti sauc par "otro pusīti" un kas tik ļoti nepatīk cilvēkiem ar traumētu uzticēšanās spēju.

Ideāli mēs meklējam dzīves draugu - cilvēku, kurš ir pielaist vistuvāk par visiem. Cilvēks, kurš ir gandrīz daļa no tevis paša. Problēma ir tā, ka mēs ļoti vieglprātīgi izvēlamies dzīves draugu un atklājamies nepareizajiem cilvēkiem, līdz ar ko pēcāk tiekam traumēti un mūsu spēja uzticēties tiek iedragāta. Ļoti daudziem tā arī nekad vairs netiek atjaunota.

Mēs esam paraduši iztērēt savu dzīves enerģiju visādiem mēsliem. Dzīvot virspusēji un pieņemt virspusējas baudas, kā dzīves jēgu. Nez, katram savs. Man tā nav. Kaut man arī ir dziņas, vēlmes, vajadzības un iegribas. Es esmu dzīvs cilvēks ar no visa tā izrietošajām fīčām, bet tomēr cenšos dzīvot pēc principiem, kuri ir vairāk manis paša formulēti un 1000 reizes apžļambāti.

SecretB      Tā sauktā masu mediju kultivācija.
Drīz gan jau sāks vairāk rakstu parādīties ar tādu pašu domu... :( diemžēl.
Es domāju, ka uzticība tā nav pagātne, taču mūsdienās cilvēki iet to vieglāko ceļu, pat ja iestājas rutīna attiecībās, vieglāk atrast kādu citu, kas šo rutīnu izkliedēs nekā parunāt ar savu dzīves draugu...

orange      Idiots tas autors. (c)

tikko parādās kkur kāds trešais svešais, īpaši sievietēm "dvēseles radinieki", laulības (attiecību) intimitāte un enerģija tiek nesta "ārā" nevis audzēta "iekšā".

ai, nu ko tur, jodo īsi un kodolīgi par tēmu +10. tajā skaitā par nepareizajām izvēlēm.

Adamsone      Rakstu lasīju pirms kāda laika vienreiz, tagad otrreiz, ne dramatiski nopietni, vien secināju, ka psihologs dara to, kas viņam kā profesionālim ir jādara - jāpalīdz cilvēkam dzīvot realitātē, tādā, kāda tā ir. Zināmās robežās realitātei ir jāpielāgojas arī situācijās, kas ir ievērojami smagākas nekā pastaliņotāju ļoti mērenais tikumu pagrimums.:)) Jo tiešām ir liela atšķirība starp kreiso kniebtiņu un nāvi, vismaz turpmāko perspektīvu ziņā.:)
Ar šādu rakstu neko daudz nevar izdarīt, vien saasināti parādīt, kāda tad ir realitāte (kas nenozīmē tās attaisnojumu) un ar ko tā atšķiras no visādām verbālām fantāzijām utt.
Nevienam nav aizliegts dzīvot pēc saviem principiem un būt konsekventi tikumīgam kaut vai Vecās derības garā, ja gribas. Brīva cilvēka brīva griba, tā sacīt. Bet cilvēkiem ir tendece būt vājiem un nonākot realitātes un ideālu konfrontācijā, viņi zaudē orientierus, būtisko sajauc ar mazāk būtisko, iegrimst atkarībās, depresijās utt utjpr.
Secinājums, kas notiek pēc konstatējuma:"Nu tad tā un šitai s**dos, izrādās, mēs dzīvojam" mēdz būt ļoti personisks...

baete      fargo - īpašs paldies, ļoti precīzi.

jodo - piekrītu. "Ideāli mēs meklējam dzīves draugu - cilvēku, kurš ir pielaists vistuvāk par visiem. Cilvēks, kurš ir gandrīz daļa no tevis paša."
Bet kopējā tendence ir viegli mainīt partnerus. Nodevība vairs netiek uzskatīta par nodevību.

ramisss Runājot par fizisko uzticību- nesens stāsts no mūsdienu sabiedrības. Sieviete stāsta- sēžu koncertā, otrā rindas galā mīļākais ar sievu. Vakarnakti taču... nākamās atbildes