Par....krāpšanu....piedošanu...mīlestību

adelheide      attiecības ir diezgan smags darbs, kas var ne pa jokam nogurdināt - vieglāk ir "koferi aiz durvīm" un kādu laiku ir atvaļinājuma eiforija... bet tikai kādu laiku!

jā, "koferi raud un rāpo atpakaļ", bet tas ir diezgan nožēlojams skats, kas cieņu pret šo rāpotāju nekādi nevairo... un piekrītu Barss viedoklim, ka arī pēc it kā laimīgas atkalapvienošanās vienmēr būs tāds mazāks vai lielāks tārpiņš, kurš grauzīs, ja gadīsies kas aizdomīgs...

pa lielam domāju tā - ir cilvēki, kuri mūsu dzīvē ir iemūžinājuši ko tādu, kā dēļ esam gatavi viņiem piedot da jebko... un ir cilvēki, kuriem mēs nevaram piedot neiznestu miskasti...

un tās lietas nav izmērāmas - es tev, tu man, es vairāk, tu mazāk...

neko      par to atpakaļ rāpošanu tā interesanti izklausās... vienreiz pa kādām durvīm izgājis es pie tām nekad vairs neatgriežos.

"pa lielam domāju tā - ir cilvēki, kuri mūsu dzīvē ir iemūžinājuši ko tādu, kā dēļ esam gatavi viņiem piedot da jebko... un ir cilvēki, kuriem mēs nevaram piedot neiznestu miskasti... "
šim gan varētu piekrist.

Popandopulo      ļjubit, neljubit, ljubit, neljubit, ljubit, neljubit....

eeeee...common, ja es "mīlu" ceptus kartupeļus, un kārtējā porcija ir baisi pārsālīta, tad ko, aiz lielās ļubesteibas man šie kartupeļi tomēr ir jāapēd?

Ja ne vrag svojemu zdorovju!

Vucis      Pat vispārliecinātākajam altruistam ir pašcieņa. Tad kur ir tā robeža, kad piedodot zaudē pašcieņu?

No otras puses, sabiedrībai ir noņemti jebkādi rāmji: gribu - kniepjos, gribu - precos, gribu - krāpju, gribu - šķiros, gribu - precos atkal, gribu - šķiros, gribu - gribu, gribu - negribu .... un tā uz riņķi. Katrs ir nenormālā personība ar ego debesskrāpja augstumā. Riskēju dabūt pa galvu, teikdama, ka kādreiz sabiedrībai rāmjus uzlika Bībele 10 baušļu veidolā, lai pīpls nesadomājas, ka drīkst visu. Bet nu taču pie mums valda demokrātija, vai ne? Gribam - precamies, gribam - krāpjam, gribam - šķiramies... īzī!

Ananda_A      Mīlestībai ar krāpšanu nav nekāda sakara. Krāpšana izriet no kādām citām jūtām ( ērtums, aprēķins, vajadzība pēc drošības, atkarība, pienākums, vainas sajūta brīvības alkas, zems pašvērtējums utt) lielākā sab-bas daļa pat nenojauš, kas ir mīlestība.

binarycode      Ananda_A, būtu pateicīgs, ja apgaismotu mani tumsoņu ...kas ir ...mīlestība?!

violinn      Man te radās jautājums jau rīta pusē, bet nebija laika uzrakstīt.
Jums kādam ir sanācis sev loģiski izskaidrot kāpēc mīlat vienu personu.
Man nē, nekad neesmu atradusi iemeslus. Tā vienkārši ir.

Naomi_C      Juus runaajaat par spilgtu gaismu kautkad ieprieks.......tad jau ideaali , ja viss sakas kreeslaa.....mieriigi, paleenaam un aug progresiijaa uz gaismas pussi.....taa tas varbuut ir pa iistam????

Tora      ko tu te cepies? mīli savu labo cilvēku un liec mierā oho trumuļus!

nakc      Var jau piesegties ar pļāpām par lielo mīlu, piedošanu un ziedošanos, bet tas ir un paliek pliks egoisms. Patīk sevi spīdzināt, lūdzu, bet nevajag tagad te moralizēt. Katram ir sava dzīve un tiesības to dzīvot pēc sava prāta.

maukonitis      nu tādi eksperti...uzdodiet jautājumu vai esat satikuši mīlestību vai tā mirkļa hormonus, kas fiksi pazūd pie pirmās problēmas un daudziem pārlīst trauciņš pāri.... To nezin neviens, tas viss ir galvās un zemapziņā, jo tā pat kā visums, kas ir neizdibināms...veca tēma, kura ir aplikta ar stereotipiem, par tēmu ziepju operas un pasakas par pelnrukšķītēm... ja tev sāp, tad tu mīli... ja mīli, tad tev ir vienalga... ja pamet, tad laiks atkopties, tās ir kaut kādas narkotikas, kuras ir fizioloģiski neaprakstāmas un neizskaidrojamas, kā tie tauriņi vēderā, kad aklums iemetas.... kas ir teicis, ka krāpt ir slikti vai labi, tie tak ir stereotipi, dzīvnieku pasaulē ir tikai daži dzīvnieki, kas ir pāris uz mūžu, pārējie dod vaļā kā traki, viens vecis ar harēmu, tas arī ir fakts... dzīvnieki vien esam ar biki vairāk saprāta... un nekas vairāk...

Bekka      Patika Barsa apraksts, piedzīvots realitātē, it sevišķi par to rāpošanu atpakaļ.:) Realitātē jau piedodam visu, savādāk tas mūs ēd pašus, bet aizmirst arī nevar, tad ēdam otru. Labāk ir piedod, izdarīt secinājumus, palikt labos draugos, it seviški ,ja ir kinderi, un sākt mīlēt sevi un izprast, ko gribi no sevis un no otra, kas pieņemams, kas nē, un netaisīt kompromisus tur,kur zini,ka iekšā sēž nē!:)

Ananda_A      Citēšu austrumu gudros:
Seks ir sēkla, seks+ meditācija=mīlestība = zieds, Mīlestība+meditācija= žēlsirdība=smarža
Ja tas kādam kaut ko izsaka. Reālajā dzīvē vispirms ir maigums un paļāvība. Abi nav iespējami bez brīvības. Mīlestība var rasties vienīgi tad, ja ir brīvība, maigums, paļāvība, cieņa. Tas ir kaut kā rezultāts. Tas, ko cilvēki sauc par mīlestību ir kaut kāds impulss, kas virza uz seksu. Tas neizslēdz mīlestību, bet tā nav arī garantija, ka mīlestība būs.

Ananda_A      Es nedomāju, ka autors ir tumsoņa. Es to neesmu teikusi. Kas attiecas uz jautājumu, ko vairāk mīlam; sevi vai otru. Loģiski domājot...
Visi grib, lai viņus mīl. Ja nemīl sevi, nav maiguma un paļāvības sirdī, tad nevar mīlēt otru. Mēs nevaram citiem iedot to, kā pašiem nav.

Varaviiksne_X      Otru mīlēt ir grūti, jo īsti nesanāk mīlēt arī sevi. Bērnu vieglāk, viņš izraisa maigumu un vēlmi pasargāt. Pieaugušo - ar putniem, ar blusām - grūti mīlēt (arī sevi). Hormoni un bailes un vēl nezkas..īslaicīga eiforija pavasaros vai vasarās..bet tas viss tāds sekls. ņemamies ap skaistiem jēdzieniem, bet jā - tie paši dzīvnieciņi vien esam, lietojam labi ja procentu no savas apziņas un ļoooti maz ko saprotam. Mjā.