Attiecības ar vecākiem.
Manai mammai tāds raksturs, ka nekad nekas nav labi. Savā mūžā varbūt trīs reizes esmu dzirdējusi, ka viņa mani par kaut ko paslavētu, ja nu vienīgi aiz muguras. Attiecīgi- pašapziņa papēžos. Joprojām, kadman ir jau pašai sava dzīve, viss ir slikti. Frizūra ne tāda, figūra ne tāda. Nesaprotu, kā māte var tā nolikt vienīgo pašas bērnu. Tādēļ cenšos pēc iespējas retāk braukt ciemos, lai nebojātu sev garastāvokli un tajā pašā laikā mokos sirdapziņas pārmetumos- māte tomēr. Kādas jums ir attiecības ar vecākiem?Zeltiite Dzīvē var pienākt brīdis, kad Tu jau uzņemies atbildību par vecākiem, kas kļūst Tavi "nepaklausīgie bērni". Kādam ātrāk, citam vēlāk un tam nav jānotiek obligāti, bet obligāti šis brīdis IR jāpamana. Man tas notika jau pirms 20 gadu jaunuma sasniegšanas. Un es sirmos jauniešus ganīju vismaz 20 gadus, iemantojot, protams, par to pulka ienaidnieku - ka ierobežoju brīvību, vedu pie ārsta, spiežu lietot zāles, neapmaksāju muļķības.
akoo
Un tu zini, ka uz citu pusi,
gribas tev šai pašā brīdī iet!
A koo darīt!
Ieklausos Atšķirīgi viedokļi, strīdi, protams, mūža garumā ir bijuši (vai vispār pusaudžu gadiem iespējams izstūrēt cauri bez kašķiem?), bet saite vienmēr ir bijusi dziļdziļa (tā ir mana mamma, nevienam nebūs tai pāri darīt un otrādi). Kaut kad ir jāmāk mammai likt saprast, ka meita ir pieaugusi. Būtiskākais jau laikam ir spēka gados nedzīvot kopā.
lasminaxxl Man bija un vēl ir stingra mamma , ticiet vai nē , bet es mammai pirmo reizi atļāvos pretīm pateikt savas domas 23 gadu vecumā .. vienmēr viņai bija taisnība un mēs to pieņēmām kā pašaprotamu lietu .. Tagad gan pastrīdos ja vajag.
Haijavataa Vēsās šausmas .......... diez ko jūsu bērni teiks par jums ...... lai kas arī tas būtu tas būs pelnīti
_CatNap
man, paldies dievam, nav tādas pieredzes. gandrīz otrādi, mamma uzskatīja, ka esmu pati labākā, gudrākā, etc (laikam tāpēc, ka es viņai piedzimu jau pēc 40). laimīgā kārtā tēvam bija pietiekoša deva veselā saprāta, lai redzētu un nosauktu lietas to īstajos vārdos:D
BET, diemžēl šādu vēlmi kritizēt savus bērnus es piefiksēju sevī.. un tad man viens labs draugs lika aiz auss - kas man ir svarīgāk - ideāli bērni, vai labas attiecības ar bērniem un iespēja saglabāt klātbūtni viņu dzīvē, kad pieauguši. tagad man mute bieži ir ciet, kaut ai, kā gribētos "audzināt".
ucibucis29 Neatceros, kur lasīju šādu citātu: "Mēs esam pieauguši tikai tad, kad spējam piedot saviem vecākiem".
ezhuks2009
Nemaz jau nav tik daudz to cilvēku, kuri patiešām ir mūsējie, kuri uztraucas un no sirds grib Tev labu, bēdāsies, ja Tev būs slikti. Nezinu nevienu mammu, kura savam bērnam tīšām vēlētu ko sliktu. Viņas vienkārši mīl, kā nu kura prot...
Vai varat apzvērēt, ka paši esat ideāli vecāki saviem bērniem? Un tas tiesa, kā izturēsieties pret saviem vecākiem, apmēram to pašu sagaidiet no saviem bērniem. Varbūt ir vērts izrunāt un piedot, kamēr vēl ir kam piedot un pie reizes arī atvainoties....
Zumene tev mammai a man maasai nekad nekas nav labi, es pat vienu reizi muzha neesmu dzirdejusi ko labu no savas maasas!!!
| << iepriekšējās | Atbildes 61 līdz 69 (kopā 69) |
