Kāpēc cilvēks nevar iztikt bez privātīpašnieciskuma?

MaryClaire      tā, starp citu, pieminēšu "karmas likumu", - es arī savu mašiņu vērtēju [reizēm] labāk nekā vienotru ļaudi. par to arī dabūju pilnā "rublī" - izsita stiklu [kas manai mašīnai lietots nav dabūjams], kaskas [kasko apdr.] man nebija, salauza mūzikas atskaņošanas iekārtu, jo dabūt laukā godīgi nevarēja, i togo mana pieķeršanās izmaksāja man pašai pāri par 150 latiem.

ja es nebūtu tendēta uz to savu privātīpašumu [kā mantu] tik ļoti, tad man vispār būtu cita mašīna, cita skaņu iekārta, un tā nevienu zagli neiekārdinātu.

bet par cilvēkiem tur varētu pastāstīt vēl smalkākt, bet lielo tiesu "neko" jau pateica - kamēr mēs ekspektējam no otra kaut kādu rīcību, tikmēr mēs paši dabūjam "pa pilnu rubli" tieši to, no baidāmies. ne jau tāpēc, ka pievelkam, bet tāpēc, ka vēlamies sagaidīt tikai tādu rīcību, kādu esam iztēlojušies.
bet tas nekad nenotiek ... var, protams, ietekmēt, bet daudz, ilgi un ļoti rūpīgi ir kaut kas jāmācās/[jāiemācās], un cilvēkam jābūt nepārtraukti līdz 3 metru attālumā no tā, kurš vēlas ietekmēt :)

Krasula_PA      ...."labiem cilvēkiem vienmēr ir daudz citu apkārt. Nekad neesmu sastapis labu cilvēku, kas būtu vientuļš. Viņiem nekas īpašs nav jādara - cilvēki paši meklē ar viņiem kontaktus...pieķerties vienmēr ir vieglāk kā palaist.
Bet pie cilvēkiem, kas atvadās ar asarām acīs atgriežas daudz retāk, ka pie tiem kas to dara ar smaidu :)"/neko/
Visvairāk cilvēku apkārt, manuprāt, ir sabiedriskajiem. Vēl arī ietekmīgajiem. Par savu "labumu" varbūt ir jāspriež stundiņā, kad būs jāvaid pēc tās ūdenskrūzes. Cik tad būs blakusstāvošo? Un, vai daļa no tiem nebūs atskrējuši, domājot par savu karmu? :)
Tam, kas ir kādu "palaidis" /lietu, vietu, cilvēku/, pēc šīs procedūras kļūst vieglāk. Bet tas, kurš uzreiz to nevar, vēl ilgi mirkst smagā grūtsirdībā.
Atvadas ar vai bez nēzdodziņa ir tikai forma, kas diezvai ietekmē vēlākos notikumus.:)

boony      nē, nevajag Pēterīti ķerstīt. lai iet. krāj mantu un gaidi nākošo Pēterīti. /ja esi kaza/

p_p      Statistikai- es atbalstu privātīpašnieciskumu un netaisos dalīt ar kaut kādu mistisku Anniņu vai Pēterīti ne savu cirvi, ne maku, ne mīļoto vīrieti.

Kalnu_kaza      Neviens cilvēks nevienam citam cilvēkam nepieder. Tāpēc jā - es "ļāvu" aiziet, t.i., pieņēmu tā cilvēka izvēli.
Būs ciulvēki, kuriem netraucēs, ka cilvēwks, kas viņam līdzās, ir līdzās vēl kādam cilvēkam. Savukārt būs cilvēki, kuram tas nepatiks, viņš nejutīsies labi un attiecīgi tas otrs vairs nebūs viņam līdzās.
Par priekšemtiem un lietām, ko nozog. Mja, nav patīkami - tu esi strādājis, pelnījis, veltījis laiku, lai to izvēlētos, tad iegādājies... skarbi, bet iespējams, tas bija mazākais, kas varēja atgadīties (gluži, kā stāstā, par vīru, kura dēls bija lauzis kāju: ak, cik tas ir slikti! Bet dēlu nepaņēma karā! - O, tas gan ir labi.) Citiem vārdiem - nav absolūti labu, vai absolūti sliktu lietu, šo īpašību un tās "intensitāti" mēs paši ar savu attieksmi un uztveri pieliekam.

Deisa      >"Dažkārt ir tā, ka bērni pamet tos prātīgos ļaudis."... nav gan tas manīts...< ir gan manīts - prātīgiem foršiem vecākiem nereti bērni attīstās gana, lai no Latvijas dotos prom, dotos uz laimīgo zemi. Vairākus zinu. Bet vecāki-patrioti paliek šeit. Kā jau labiem cilvēkiem, viņiem ir citi, draugi apkārt, bet bērni ir gan prom vai arī citā saulē (diemžēl).

garinsh207      :)te bieži var sastapt tekstu-"netaisos daļities ar savu mantu,vīru, sievu un nevienam nedošu.." nu par mantu ir skidra bilde, tas ir īpasums. bet kad sāk iedomaties, ka vīrs, sieva, mīlakie pieder, ar vai bez laulibas liguma.....nē nu domat un uzskatīt jau var, bet kadā brīdi tas virs vai sieva pacles cepuri un pateiks-es eju prom. :) un tad reāli ir redzams, ka nav nekads privatīpašums, kā daudzi uzskata-mans un nevienam nedošu:) nekā nebija:) tāpec jo atrak sapratīs cilvji, ka otrs nepeider, jo mazak ciesanu, vilsanos, dusmu būs:)

p_p      garinsh207 (2012-10-25 17:12) viedoklis
Labi, tev nav iebildumu, ka tava mīļotā sieviete sekso gan ar tevi, gan ar Pēteri, bet man ir. Manā ģimenē mēs viens par otru rūpējamies, viens otram atskaitāmies un viens par otru esam atbildīgi (t.i. viens otram esam piederīgi), tradīcija tāda.
Un vēl, tajā brīdī, kad vīrs informē mani par savu lēmumu pacelt cepuri, viņš automātiski pārstāj būt "mans" ar visām no tā izrietošajām sekām.

PS. "nemāciet mani dzīvot, labāk palīdziet materiāli"

garinsh207      :)P-P Tu jau vari teikt -mans vīrs:) bet pa īstam nav nekāds tavs:) ne jau ka man zel, vai kā:) vienkarīš tada lietu kartība:) mans var but suns,kaķis, auto, kompjuters, bet ne cilveks. ari par berneim nevar teikt mans berns:) viņš aŗī ir cilvēks. Nē, nu protams, teikt jau var par visu, tas tas ,,mans,, attiecībā uz cilveku galigi nav tas uz lietam. cilvēks nepieder.
:) P-P pati rakstiji pārstaj būt ,,mans,, ar izrietošām sekām...sekas tiem, kuri saka ,,mans vīrs,, mana, mana sieva,, kā likums ir lielas sapes, pardzīvojumi,vilsanas,naids, dusmas. kuram tad patīk zaudēt privatīpašumu. bet cilveks nav privatīpašums.

akoo      Mans ir mans!

av2      un vispaar ir kaads variants, kaa "nellaut" aiziet kadam, ja tas ir noleemis aiziet???? Taa rii ir ta muusu"nevienam nepiederossaa" briiviiba.Ja kaads iet prom, sodiisi, (kaa? ), un ko finaaalaatas tas dos passai? Gandariijumu? Ssaubos....