"tu izvēlējies apvainoties", "neesmu neviena īpašums" - vai ņemt vērā šādus izteikumus?

av2  kraapt miilloto cilveeku ir cuuciigi, un , ja patiessam miil vien otru, taa nedara neviens nekad. Bet es simts procenti piekriitu, ka neviens nevienam nepieder. Ir tikai iedots laimei, uz laiku. Cik ilgu, tas jau ir atkarigs no mums abiem.

jurks  Visam savs laiks! Ir laiks veidot attiecības dažādos līmeņos, ir laiks nebūt par īpašumu otram cilvēkam, jo mēs piederam mūsu Radītājam, pat ne vecākiem un radiem, bet Viņam!!! Un pienāk laiks, kad viens otram apliecinām piederību!! Justies sāpinātam, pastāv iespēja, bet tas nav divu cilvēku savstarpējo attiecību pašmērķis!! Ja mēs pareizi sakārtojam prioritātes, tas nozīmē, ka Dievs ir pirmajā un galvenajā vietā!!! Un ja tas tā būs, tad viss pārējais tiks piemests!! Bet mēs gribam par savu galveno uzmanības un mīlestības mērķi izvēlamies cilvēku, ar visām savām vājībām un netikumiem, un jūtamies vīlušies par to, ka viņš neattaisnoja, nespēja pilnā mērā, pārākajā pakāpē atbildēt, mūsu mīlestības apliecinājumiem!!

Geisha  Piederēt var manta. Cilvēks nevar piederēt. Nu nevar. Cilvēks ienāk tavā dzīvē, dod dzīves pieredzi, mīl, sāpina, priecē, baida - rada emocijas, jūtas, bet nepieder. Cilvēks jau nav Tavas vecās čības. Mums pat nepieder vecāki, bērni kur nu vēl vīrietis/sieviete. Katrs dzīvo savu dzīvi. Ienāk mūsu dzīvē kādu laiku pavada ar mums un aiziet. Agri vai vēlu aiziet vai nu savā dzīvē vai tajā saulē. Mēs esam kā atomi - te pievelkas te atgrūžas.

fargo  >rashela 2016-09-15 23:07

tu zaudē cēloņsakarību. klau, es pieeju pie rašelas un ieduru viņai ar adatu rokā. viņa man saka "beidz! man sāp!", bet es vēlreiz ieduru un saku, "zini ko? beidz sevi sāpināt pati. tas, ka tev sāp, tā ir tava izvēle. izvēlies, lai tev nesāp." bet rašela saka "bet man nesāpēs, ja tu pārstāsti mani durstīt ar adatu, jo durstīt mani ar adatu ir TAVA izvēle, bet manas sāpes ir reakcija uz to, ko IZVĒLĒJIES darīt tu."
tagad ir saprotamāk? es ceru.

vēlreiz par piederēšanu. cilvēki vēl kā pieder viens otram. viens otram nepieder svešinieki. bet vīrs pieder sievai, tāpat kā sieva pieder vīram. un bērni pieder vecākiem, kā vecāki pieder bērniem.
kad cilvēks saka "mana mašīna ir zaļa", tas nozīmē piederību, cilvēks nesaka par savu mašīnu "kaut kāda tur mašīna ir zaļa", nē, cilvēks runājot par sev piederošām lietām izmanto vārdus, kuriem ir jēga un neizmanto vārdus, kuri ir bezjēdzīgi.
piemēram, bērns nesaka "kaut kādi tur vecāki vakarā atnāks pēc manis uz bērnudārzu." nē, bērns saka "MANI vecāki atnāks pēc mani."
vai vecāki saka "kaut kāds tur bērns mācas labi vai slikti." nē, vecāki saka "MANS bērns mācas tā un tā."
vai sieva saka "kaut kāds vīrs man uzdāvināja ziedus." sieva saka "MANS vīrs man uzdāvināja ziedus."
visi šie cilvēki DABISKI izmanto valodu, kura nozīmē pilnīgi konkrētas attiecības - PIE.DE.RĪ.BU.
pat pati valoda cilvēkam saka priekšā dzīves noteikto lietu kārtību. bet tas ir skumji, ka ir tik stipri zudusi izpratne daudzos par visvienkāršāko. un tas nav tikai ar kādu vienu dzīves aspektu. bet privātā dzīvē tas izpaužas tik acīmredzami.

"Vīrs lai izpilda savu pienākumu pret sievu un sieva pret vīru. Sievai nav noteikšana par savu miesu, bet vīram un tāpat vīram nav noteikšana par savu miesu, bet sievai.
Neatraujieties viens otram, kā vien uz kādu laiku pēc pašu vienošanās, lai atrastu laiku Dieva lūgšanai, un tad turieties atkal kopā, lai sātans jūs nekārdinātu jūsu n

fargo  visi šie cilvēki DABISKI izmanto valodu, kura nozīmē pilnīgi konkrētas attiecības - PIE.DE.RĪ.BU.
pat pati valoda cilvēkam saka priekšā dzīves noteikto lietu kārtību. bet tas ir skumji, ka ir tik stipri zudusi izpratne daudzos par visvienkāršāko. un tas nav tikai ar kādu vienu dzīves aspektu. bet privātā dzīvē tas izpaužas tik acīmredzami.

"Vīrs lai izpilda savu pienākumu pret sievu un sieva pret vīru. Sievai nav noteikšana par savu miesu, bet vīram un tāpat vīram nav noteikšana par savu miesu, bet sievai.
Neatraujieties viens otram, kā vien uz kādu laiku pēc pašu vienošanās, lai atrastu laiku Dieva lūgšanai, un tad turieties atkal kopā, lai sātans jūs nekārdinātu jūsu nesavaldības dēļ."(bībele)

kokote  Domāju, ka šāda jautājuma rašanās zināmā mērā jau ir novedusi Tevi pie atbildes un šeit Tu vēlies tikai apstiprinājumu savam viedoklim.
Kā vienmēr, katra situācija ir individuāla un aplūkojama kontekstā. Ja kas tāds izsprūk pie noguruma vai strīda karstumā vienreiz - ko mēs katrs neesam pa brīžam niknumā pateikuši (lai gan arī tas ir rādītājs un arī šeit katrai emocionālajai inteliģencei ir savas robežas), bet ja tas ir kā poza, kā karogs ar ko soļot pa dzīvi, tad ir "jāņem kājas pār pleciem" cik ātri vien var, jo tas izklausaš pēc stāsta par emocionālo vardarbība, pat ja sieviete ir pilnīgi kukū, nevienam nav tiesības viņu emocionāli terorizēt. Dažreiz tas nāk komplektā ar atvainošanās uzplūdumiem un šķiet, ka cilvēks jau labs, sevišķi, ja attiecības jau pastāv kādu laiku. Visvieglāk visu nogriezt sākumā, bet arī "labs cilvēks", ja šādi rīkojas ir jātriec ratā neko nenožēlojot.

preilene  Es tik nesaprotu vienu - kāpēc Tu vēl domā par partneri, kurš Tevi piekrāpis un uz Tavu sašutumu par situāciju ir teicis kaut ko šādu???
Manuprāt, jāapcērtas uz papēža riņķī un jāiet prom - neesi taču viņa īpašums. Un par izvēli apvainoties vai nē - saprotu, ka esi izvēlējusies apvainoties. Bet vismaz tad nedomā par to un dzīvo tālāk ;).

Gunitaa  Pēc Rashelas teiktā, ja jau cilvēks pats izvēlas kā justies, tad es agrā jaunībā sev ielieku programmu, ka vsu mūžu jutīšos piem.priecīga. Pazaudēju darbu -vienalga prieciga, nomirst māte -vienalga priecīga (kontrolēju savas emocijas un sēru vietā prieks... ?) piekauj vīrs -jo vairāk priecīga, utt, utp. ŅE ZAĻIVAI, Rashela, demagoģija pat aiz glītām frāzēm vienalga ir tikai un vienīgi DEMAGOĢIJA...

LaskovijMerzavec  Mana dzīve, mani noteikumi, nekas personisks. Ja Tev tie nepatīk, tad lūdzu atbrīvo vietu, kam tie patiks.

Bazhix  Ir divu veidu cilvēki - vieni, kuri uz jautājumu "Vai Tu esi stulbs?" apvainojas, bet otri pasmaida un saka "nē".. :)
" klau, es pieeju pie rašelas un ieduru viņai ar adatu rokā. viņa man saka "beidz! man sāp!", bet es vēlreiz ieduru un saku, "zini ko? beidz sevi sāpināt pati. tas, ka tev sāp, tā ir tava izvēle. izvēlies, lai tev nesāp." bet rašela saka "bet man nesāpēs, ja tu pārstāsti mani durstīt ar adatu, jo durstīt mani ar adatu ir TAVA izvēle, bet manas sāpes ir reakcija uz to, ko IZVĒLĒJIES darīt tu."
tagad ir saprotamāk? es ceru." (c)fargo 9:23
Un nē, fargo. Fiziskas sāpes ir pavisam kas cits. Mēs varam ietekmēt savu attieksmi pret kaut ko, taču nevaram ietekmēt savas fiziskās sajūtas :) Piemēram, bailes no augstuma taču mēs kaut kā pārvaram, taču savaldīt drebošās rokas no rīta nu nekādi nesanāk :)

Par tām glupībām par bērna piederēšanu vecākiem es pat nerunāšu. Šķiet, ka viens sludinātājs joprojām dzīvo viduslaikos :)
P.S. Ja es nosaucu fargo par MANS fargo, vai tas nozīmē, ka ar to brīdi fargo pieder man? :D

marselis  nekad neviens nav nevienam piederejis
pat berns ir personiba ,dzivo savu psihofiziologisko personigo dzivi!
Musu egoistiska daba liek mums saukt lietas vardos-,"mans-tavs".
Katrs cilveks,pat jaundzimusais dzivo sev un tikai prieks sevim,visas attiecibas , sasaistes iziet no vina induvidualam velmem , spejam,izpratnem.

Nevajag aizmits,ja ir individs-,tad ir atdalijums , pienemta neatkariba,kuru butu jarespekte abpuseji (ka lidzigu un lidztiesigu).

Attiecibas vienmer ir papildinosais elements caur kuru izpauzas cilveku (formu) mijiedarbiba,si mijiedarbiba ari nosaka individa kustibu laika-telpa.

fargo_pa  bažiks. garīgās sāpes ir arī sāpes, sāpes ir reakcija. sāpes par tuva cilvēka nāvi ir reakcija, to neizvēlas. tās notiek. sāpju slieksnis ir dažāds. arī fiziskas sāpes var slāpēt. arī garīgas. bet tās abas ir SEKAS kādai darbībai vai notikumam. un ja cilvēks veic darbību, kas viņa tuvāko sāpina, izvēli dara viņš, tuvākais reaģē.
protams, tas ir ļoti ērti un komfortabli sekas par savu darbību novelt uz upuri, pasludinot, ka tā ir upura izvēle izjust sāpes vai ne. bet savādāk kā par ļaunprātību pret otru to nosaukt nevar. lai cik ērta pozīcija tā būtu, atbildība par sāpju nodarīšanu otram ir uz rīcību veikušā apziņas.

fargo_pa  par piederību vispār. nē, ja tu teiksi "mans fargo" tu maldināsi, melosi. bet ja tu teiksi uz savu tēvu "mans tēvs" tu runāsi patiesību. ir saprotams, nav? vienā gadījumā tu melo, otra tu saki taisnību. ir atšķirība?
bērni pieder vecākiem un laulātie pieder viens otram. piederība neizslēdz brīvību, bet brīvība nekad nevar būt absolūta. nevienā gadījumā. jo bez ierobežojumiem neeksistē brīvība, bet tas ir cits temats. temats par brīvību, kas tā ir un kā tā izpaužas.
piemēram, tu esi brīvs bāzt roku krāsnī un turēt tur tik ilgi, kamēr roka nodeg. bet šāda muļķīga brīvības izmantošana atbrīvos tevi no rokas vai pat dzīvības. un tā, idiotiski izmantojot brīvību, brīvība zūd. ko tas nozīmē? tas nozīmē to, ka brīvībai ir ierobežojumi un neievērojot tos, brīvība zūd.
jā spēļu laukumu ierobežo sēta, tad tā arī ierobežo bērnu brīvbu telpā. bet šāds ierobežojums ir pašu bērnu eksistences dēļ. bērni ir brīvi spelēties bērnu laukumā, vai to nedarīt. bet viņu brīvību telpa ierobežo sēta. ja bērni neievēros šo savas brīvības ierobežojumu, viņus var nobraukt mašīna. un līdz ar navi viņi zaudēs jebkādu brīvību, ne tikai brīvu spēleties vai nespēlēties.
un tā, atkal - ierobežojums nodrošina brīvību. un tā ir ar jebkuru brīvību - bez ierobežojumiem tā nevaretu pastāvēt nevienā no tās izpausmēm, jo pārstātu eksistēt. jo pati eksistence nevar pastāvēt bez ierobežojumiem.

fargo_pa  un visbeidzot par vecāku un bērnu savstarpējo piederību. lai bērni varētu eksistēt, to brīvību ierobežo vecāki un tāpēc, ka bērni pieder vecākiem, vecākiem ir dota autoritāte pār bērnu brīvību to ierbežot pašu bērnu eksistence dēļ. kā piemērā ar spēļu laukumu un sētu.
tagad otrādi. vecāki pieder bērniem un bērniem pieder vecāku laiks un pūles un vecākiem ir pienākums savu laiku un pūles veltīt bērniem. šī piederība radās vecākiem dodot saviem bērniem dzīvību, vecākiem radās pienākums caur bērnu piederību vecākiem. tagad, vecāki vairs nav vienkārši nejauši cilvēki, bet cilvēki, kuri pieder saviem bērniem caur eksistences pienākumu. gan vecāku, gan bērnu brīvības ierobežo viņu savstarpējā piederība. kad vecāku un bērnu attiecības kļūst par pieaugušo attiecībām, vektors mainas un bērni kļūst atbildīgi par vecāku labklājību. eksistenciālais pienākums ir mainījis virzienu un ir pienākusi bērnu kārta piederības pienākumam pret vecākiem. lai arī kā personas, visi iesaistītie bauda brīvību, piedarība, pienākums vieniem pret otriem pastāv un zināmā veidā ierobežo brīvību, kur bez šiem ierobežojumiem un piederības bērni nekļūtu par pieaugušajiem, bet pieaugušie par vecākiem.
man tas viss liekas tik elementāri, bet kaut kādā grūti saprotama veidā tomēr nav elementāri, kā es redzu no marseļa vai citiem komentāriem.

LaskovijMerzavec  Piezīme, ka brīvība vispār neeksistē. Ar vārdu "brīvība" var apzīmēt tikai izvēles iespējas no vairākiem variantiem, ar attiecīgām sekām konkrētam variantam.

NARINJA  ...Tu taču zini, ka pirms baznīcas ir jāsaka nee un vēlreiz neee:DD

Bazhix  Labi, lai būtu, ka mans fargo pretojas pret piederību man, iepinot kaut kādus melus :D
Ir cits teiciens - mana tauta :) Pēc fargo domām tauta pieder man. Un tur absolūti nav nekādu melu. Tikai nozīme, par laimi, ir cita :)
Arī mans bērns nenozīmē, ka bērns pieder man, bet es izrādu piederību bērnam :) ES! Es parādu savu attieksmi pret bērnu. Bērns nevienu brīdi man nepieder, bet es izvēlos, kam piederēt :) Tas pats ir attiecībā pret partneriem, sievu, galu galā lielāko daļu uzņēmuma darbinieku :) Mana firma skan labi, taču tikai dažiem tā firma pieder. Pārējie vienkārši tā parāda savu izvēli, kam piederēt :)

Tas, ka man kaut kas pieder, nozīmē, ka es varu brīvi ar to rīkoties un tas tiešā veidā neietekmē citus :)

Rinkulis  Diskusija izvērtusies, bet nav skaidrs par ko diskutējam. Situācija nav aprakstīta, tāpēc spriest neko nevar. Kad autore izklāstīs situāciju, tad arī varēs daudz maz objektīvi spriest, kas nu tad tur īsti notiek.

Tagad tik var minēt, ka gribēja veci aizvilkt pie savas mammas, bet viņš gribēja dzert alu ar čomiem, palva apvainojās, viņš pateica, ko domā.

Varbūt vienkārši viss ZB viņam, un īslaicīgi melnie uznāca.

Kamēr nav konkrētikas...visi spriedelējumi par un ap ir kaķim zem astes.

uusins  Domāju, ka tas ir nopietns iegansts pārdomām. Jo vairāk, ja neizdodas saruna par šo tēmu.

Vispārināti. Ir ļoti liela nozīme, kā Tu pats pasniedz savu nepatiku vai aizvainojumu. Varbūt esi pārlieku aizdomīgs, greizsirdīgs? Ja tam ir iemesls, tad ir jāizrunājas. Mierīgi. Nosvērti. Katram gadās sarežģīti posmi, kad ir svarīgi pabūt vienatnē ar sevi. Bieži vien mēs otram to vienkārši neprotam pateikt. Bet sanāk, ka "atgrūžam".
Bet jāvērtē un jālemj tikai un vienīgi Tev pašai :)

pomerance  nefilozofē, visi cirvji un viņu cirviskā rīcība nav jāizprot vai jāanalizē, tas ir bezjēgā iztērēts laiks, labāk uz jūru aizbraukt vai zapti uzvārīt, mūc no viņa, jo ātrāk, jo labāk, tālāk būs vēl sliktāk

fargo bažiks.
nevis kaut kādus, bet konkrētus melus.
par tautu. jā, tā ir tava tauta, tā tev pieder, tāpat kā tu piederi tai. nevis nejaušības pēc es izmantoju... nākamās atbildes