Tāds traks jautājums iz dzīves... Citu dzīve pēc nāves

SaintSin  Geisha, paziņa laikam nebija īsti korekti, draudzība laikam precīzāk. Tādēļ arī laikam nav vienalga.
Felde, nauda paties nav svarīga, ja tās pietiek, bet ja pamaz. Un vai doma aiziet uz citu sauli nevar būt arī mīlestības apliecinājums, kas tad ir upurēšanās? Cits jautājums, vai vienmēr tas ir tas, ko vajag.

Bellatrixa  Ir gan laiciņš pagājis, bet apgādnieka zaudējuma pabalsts toreiz bija samērā niecīgs. Domāju, ka tur diži nekas nav mainījies.

Bellatrixa  Tā kā jākārpās vien būs. Nemaz neteikšu, kas svarīgāks bērniem, to jau te pateica.

Felde  neko mulkigaku nespeju iedomaties-aiziet-milestibas apliecinajums? upuresanas? -tad jautasu savadak,vai Tev ar galvu viss kartiba?!

nickie  vīrieši.. protams, vieglāk būtu pakārties un lai valsts gādā. kā jau iepriekš rakstīts, var izārstēt depresiju (es arī labprāt uzzinātu, kur un kā un pa cik) un vrb jāsamierinās, ka otrreiz dzīvē nebūs treknie gadi - ir taču svarīgākas vērtības. piemēram, vīrišķība, atbildības uzņemšanās, risinājumu meklēšana, kopīga laika pavadīšana. pašnāvība nav nekāda upurēšanās, tā ir padošanās un grūtību novelšana uz apkārtējiem. kas Tu pa draugu, ja pat pieļauj tādu iespēju?!

no otras puses - droši vien labāk sūti viņu pie oho taurenīšiem. te taču valda tāds uzskats, ka ka tik vīrietis, paglaudīs galviņas, samīļos, pabaros, vrb vēl kādu bērnu uztaisīs. būs vismaz laimīgs, un lai tā ļaunā, mantkārīgā sieva pati taču tiek galā.

Marija_Anna  Es vispirms atvainojos visiem par savu salīdzinājumu - Bija Ļeņingrada un bija blokāde - cilvēki dzīvoja , izdzīvoja , cīnījās. Bija jebkuras kaujas , kaut vai Tīreļpurvā , aukstumā , bez mazākā komforta, pusbadā - izdzīvoja , cīnījās..... / cik daudzi no tagadnes cilvēkiem varētu iziet to ? / Tiem - tad bija iekšējais spēks , ticība , cerība , vienkārši spīts.
Un šeit, pie dažādām iespējām ( darbs iekšzemē , ārzemēs, izdevumu superkontrole, dzīvesvietas maiņa .... ) nāk domas par izrakstīšanos no dzīvajiem?! Tā ir gļēvulība.
Jā, nebūs to iespēju, nav to summu. Bet paskataties , cik cilvēkiem nav bijis jau no pirmsākuma to vadošo amatu un labās dzīves, taču dzīvo un izdzīvo.
Zinu , ka izdegšana, depresija, izmisums , vainas apziņa grauž no iekšienes. Taču tā nav pasaules katastrofa.

pomerance  Marija anna, nu, ko tu muldi, cik Ļeņingradā un Tīreļpurvā izdzīvoja? 5 procenti vai var būt desmit? ko tu salīdzini nesalīdzināmo vēl ar tādu patosu? dievs žēlīgs, ja viņam tiešām ir depresija, kāds vēl darbs ārzemēs, kājas pavilkt grūti, miskasti iznest milzīgs sasniegums, ja jau domā galu darīt pasākumam, tā ir katastrofa

SaintSin  Felde, cilvēki reizēm ir viszemiskākie radījumi, reizēm - neizmērojami cēli. Var uzskatīt, ka esmu traks, bet uzskatu, ka upurēšanās var pastāvēt un vēsturē ir ne viens vien gadījums, kad cilvēki atdeva savas dzīvības citu labā. Vai šis ir tāds gadījums, laikam jau, ka nē.
Cilvēks ne vienmēr ir ķenguriene, kas izmet mazo, lai pati aizmuktu. Kaut arī no sugas saglabāšanas viedokļa rīcība ir pat loģiska.

Marija_Anna  Pomerance, depresiju es pazinu vaigā. Izdegšanu arī. Un vēl šādas tādas ķibeles.
Zinu, cik maksā attiecīgas zāles un cik ilgi tās jālieto.
Zinu kā ķepuroties un izķepuroties.
Jo aiz manis nestāvēja dzimtene ( šite patoss un kas tur vēl ) , bet 2 bērni , garu stundu darbs , ikdiena , minimāli līdzekļi un vēl kaudze sarežģījumu.
Bet vēlreiz atgādinu, tas ir pagātnē.
Vienkārši jāsaņem ir sevi dūrē, jānorij asaras un jābrien uz priekšu.
Bez filozofēšanas.

Torpedo  Piekrītu Drolei, lai ņem bērnus pie sevis un lai sieva mēģina nopelnīt tos 700 EUR alimentiem, ko dot bērniem. Tad viņas "apetīte" varbūt mazināsies un sāks saprast reālo dzīvi. Nu, un tad viņa varēs mocīties ar depresiju un staigāt pa psihiatriem

Luusila  Nezinot sīki visu situāciju, grūti kaut ko teikt. Taču vienu zinu droši- pašnāvība nav atrisinājums. Bērni nekādā gadījumā to neuztvers kā ziedošanos, bet gan "viņam mēs bijām pārāk nevērtīgi, lai mūsu dēļ dzīvotu, tad jau laikam mēs arī nekas neesam". Vai tas ir tas, ko vajadzētu nodarīt saviem bērniem?
(pazīstu sievieti, kuras māte bija labprātīgi aizgājusi no dzīves dēļ depresijas un šaušalīgās vīra dzeršanas; pat pieaugušā vecumā viņai bija nesagraujama pārliecība, ka viņa nekas nav; tāds šausmīgs mazvērtības komplekss, kaut gan īstenībā viņa bija enerģiska, spējīga un mērķtiecīga- tikai pati sevi tādu neredzēja...)

Torpedo  Es tik domāju, ka tas alimentu jautājums tikai ārēji izskatās sakārtots. A ko darīt, ja tam tēvam psihiatrs iedod 3. invaliditātes grupu ar cietajiem 140 EUR mēnesī. Nu, lāb, kaut vai 2. grupu ar kādiem 300 EUR. Uz to jau pēc apraksta iet, ka tas tēvs drīz būs darba nespējīgs, un visticamāk, ka nekad vairs nebūs darba spējīgs. Tad valsts maksās uzturlīdzekļus, bet bērni, sasniedzot pilngadību, dabūs paši valstij atmaksāt to summu, kā tas ir studiju kredītu?

Aukstums  Ja 3 sīkie, skolas vecuma..minimums ir 3-114 eur.. ja tiesa piedzina 700, tad tam bija jābūt ļoti pamatotam, bet tas nenozīmē, ka tā summa jāmaksā līdz , kamēr bērni mācās dienas nodaļā līdz 24.g.v. Ja virietim ir samazinājušies ienākumi, tad minimums , kas jamaksā , ir augstāk minētais. Bet, pašam tas caur tiesu jāpierāda. Un, vispār,kāpēc vīrietis bērnus pats diendienā neaudzina un uzturlīdzekļus nepiedzen no mātes? Nav tak zīdaiņi???

Tinte  Ja nav tādu līdzekļu, lai maksātu 700 uzturlīdzekļos, ir jāsniedz tiesā pieteikums par uzturlīdzekļu samazināšanu.
Un jāvelk sevi ārā no depresijas "čerez ņemogu".

Aukstums  Ja sīči pazaudēs apgādnieku :http://www.vsaa.lv/lv/pakalpojumi/pensionariemsenioriem/apgadnieka-zaudejuma..................

SaintSin  Torpedo, diemžēl Tavā teiktajā var būt pat sasodīti daudz taisnības :(
Bet vai paties uzturlīdzekļus bērniem pēc tam liek atmaksāt?

Chris1986  Manam draugam tā bija, kad izšķīrās, tad cieta avārijā un piešķira 3. grupu ar kādiem 100 latiem. Bija darbanespējīgs, valsts maksāja viņa bērnam uzturlīdzekļus, bet jo viņa nebija ko ņemt. Tad viņam iedeva 2. grupu un no tās novelk alimentu parādu, ka viņam nepaliek ne ko ēst, ne visas izrakstītās zāles nopirkt. Dzīvo pusbadā. Cik es saprotu, tad no viņa nelaimes barojas vēl kkāds tiesu izpildītājs miljonārs

piparbecinja  Problēma saucas depresija. AR to ir jācīnās, bet divu dienu laikā tas nenotiek. Tas var izrādīties ilgu gadu darbs - atkarīgs no depresijas rakstura. Tie saucamie "labākie" speciālisti mēdz būt tādi paši kā "parastie" tikai plēš daudz vairāk. Uz antidepresantiem vien es nepaļautos, vislabākais ir psihoterapija un ilgi. Ta ir tā galvenā problēma. Lai iemācās pret sevi labi izturēties, palutināt, un lai beidz murgot par suicīdu. Bērniem trauma mūža garumā. Ar naudu var savādāk risināt lietas. Var braukt uz ārzemēm kaut traukus mazgāt kādās viesnīcās, kas nodrošina dzīvošanu uz vietas.

piparbecinja  Tātad risinājums:
1) ārstēt depresiju pie psihoterapeita (obligāti) un psihiatra, cik vien ilgi tas nepieciešams,
2) kad jutīsies labāk, atradīs labāku darbu vai aizbrauks uz ārzemēm un atgūs finansiāli nokavēto.
Visi paliks sveiki un veseli.

Postremo  beerni ir daargs prieks ne tikai LV. Es pat teiktu, visdaargaakais gan naudas, kan cilveeciskuma zinaa. Ko dariit? Tiessaam nav nevienaa valstii piemeerota, labaak apmaksaajam darba? Neticu.
EU savieniibaa ir, mazliet uznneemiibas tik vajag gan. Un, tas ko ieliksi SAVU beernu naakotnee, jaa, naudinu ssobriid, tas tak ir vislabaakais ieguldijums.

AivarsN Kādas ārzemes? Tad jau tēvs būs bērniem zudis tāpat kā pašnāvības gadījumā. Varbūt tieši saikne ar bērniem viņam neļauj pilnīgi izdegt un ieslīgt depresijā. Nu... nākamās atbildes