Attiecības ar sevi

Mēs piedzimstam vieni, nomirstam vieni, faktiski jārēķinās, ka bez apkārtējās burzmas mēs esam vieni, vai tik un tā paliekam vieni paši ar sevi.
Kā ir ar attiecībām ar sevi, mīlestību pret sevi? Nemeklējot, kurš uzlabos dzīvi, but laimīgam pašam ar sevi? Ir iespējams? Vai tomēr ir vajadzīga visa tā burzma, meklešana, cerības un vilšanas, utt?

elsa  2   Av2 , nrpiekrītu. Es domāju, ka dzīvot ir iespēja pēc iespējas vairāk izzināt dzīvi, pasauli, sevi , apkārtējos. Jo produktīvāk un intensīvāk tu to nodzīvo, jo interesantāk pašam. Un dzīves norietā secināt, ka tas viss nav bijis vrlti, ir dzīves augstākā pilotāža. Un par sevis mīlēšanu - vecais banālais teksts - ja tu sevi mīlēsi, arī apkārtējie mīlēs. Jo cilvēks laimīgāks un ar sevi apmierinātāks, jo starojošāk izskatās. To apkārtējie nevar nepamanīt. 2019-08-26 06:31

Epifanija  3 1 Kā gan savādāk, protams, ka var un jāvar būt laimīgam, tas jau nav atkarīgs no citiem, tikai no sevis, lai ar kā tā burzma vēlētos, lai tā nebūtu, jo laimīgs cilvēks mūsdienās ir netikums, bieži izsauc pretreakciju no citiem, saprotams kādu 2019-08-26 08:42

neko      Kādreiz bija populāra tāda teorija, ka bēri pavisam vieni aug kāpostos, kur gribētāji tad nu tos var atrast:) Laikam no turienes ar ideja, ka dzimst vieni. 2019-08-26 08:58

preilene      Nav gan tā, ka mēs piedzimstam vieni – tas pat teorētiski pagaidām nav iespējams – vismaz mamma būs blakus noteikti. Un jādzīvo tā, lai arī nāves brīdī mēs nebūtu vieni jo, manuprāt, tad varētu būt ļoti bēdīgi.
Bet dzīves laikā mums ir jāiepazīst un jāiemīl pašiem sevi – tas gan. Jo pašam ar sevi mums būs jādzīvo visu dzīvi.
2019-08-26 10:05

fargo    3 "tas Ceļš dzimstot un mirstot ir jāiziet pašam."
jā, bet tas nenozīmē, ka to iet vientulībā. ja vien cilvēks nav bezdievis, viens viņš nav nekad. un nekad nebūs viens.
2019-08-26 10:25

preilene    1 uzplanaledus, mums visa dzīve no dzimšanas līdz miršanai (ieskaitot) ir jāiziet pašiem. Un tikai no mums pašiem galvenokārt būs atkarīgs, cik veiksmīga vai neveiksmīga tā būs. Protams, mēs varam novelt vainu uz visiem citiem, ja mūsu dzīve nav īsti tāda, kādu vēlamies, bet patiesībā pie tā esam vainīgi mēs paši. 2019-08-26 10:30

VECA_PIEPE  3 3 "Mēs piedzimstam vieni, nomirstam vieni." (c)

Esmu šo tuftu jau iepriekš kaut kur lasījusi, iespējams, ka citā interpretācijā,
bet riktīgi atminos to, ka izlasot i nodomāju:
Kurš ir šīs demagoģijas autors, ta tik talantīgs snieguma meistarībā,
lai šī tufta aizķertu cilvēku prātus ar vēlmi to citēt un kā ekskluzīvu prātulu izcelt pupblikas priekšā?
(jautā to viedajiem ekspertiem, jo grib zināt)

Pilnīgi alegoriski pieņemot to, kā cilvēks nomirst viens- viņa dvēsele atver debesu vārtus un viena tā aiziet viņsaulē un viena lidinās tur mākoņos,...bet cilvēka mirušo ķermeni aprok šajā Zemē vai to kremē un pīšļus izkaisa kā putekļus arī uz šīs Zemes. OK!,...pieņemsim, ka tā.

Bet cilvēks kā viens var piedzimt,...ja kā dvēselīte tā rodas sievietes ķermenī
(neaizmirsīsim arī to, ka bez vīrieša līdzdalības tam notikt nav iespējams- bioloģiskajam tēvam, arī tad, ja viņš ir spermas donors, šajā procesā ir tikpat liela nozīme kā bioloģiskajai mātei)
un 9mēn. tiek iznēsāta sievietes- mātes ķermenī,...bez kuras līdzdalības dzemdībās- kā bērna dzemdētāja,...cilvēks viens bez viņas piedzimt nevar? Tas nav iespējams,...reāli nav iespējams!

Tad nafig dzīt šito tuftu?
Tad jau labāk ticēt vecmāmiņu pasakām par bērnu atrašanu kāpostu laukā, ar iespējamo variantu, ka kāpostu laukā bērnu vienu ir pametis, ta nezin no kurienes atlidojušais stārķis- bērnu atnesējs. :D
(piekrīt Neko viedoklim #08:58)
2019-08-26 11:06

AivarsN  1   Dzīve ir mūsu lietderības pārbaude augstākajā plānā. Tāpēc jau tiek dota brīvā izvēle. Jo vairāk dvēsele spēj radīt,harmonizēt,nevis parazitēt un iznīcināt,jo augstāku garīgās evolūcijas līmeni tā sasniedz. Katras dvēseles mērķis ir sasniegt tīro radītāja līmeni,kad vairs nav vajadzīgi pārbaudījumi ar materiālo ķermeni,bet var patstāvīgi darboties augstākos līmeņos lielākā mērogā,kā to jau sen dara mūsu senču Dievi,dzimtas aizsācēji. Pirms kristietības ieviešanas,tas nevienam nebija noslēpums. Savā ziņā šis tumsas laikmets,no kura tikko sākām iziet,bija paaugstinātas sarežģītības pārbaudījums dvēselēm. Šo pārbaudījumu vajadzēja izturēt bez grāmatām un špikeriem,bet ar neskaitāmiem šķēršļiem,dažādu kārdinājumu veidā. Vadīties varēja tikai pēc sirdsapziņas. Tā saucamā Pastarā tiesa varētu būt eksaminācijas komisija dvēselēm. Kuras veiksmīgi nokārtojušas visus pārbaudījumus,nosūtīs uz augstākām mācību iestādēm,vai uzticēs veikt patstāvīgu darbu. Kam pieļautas dažas kļūdas,tiks dota iespēja tās izlabot. Taču nesekmīgajām dvēselēm ar ļoti sliktu uzvedību,būs vien jādodas uz dvēseļu cietumu,jeb labošanas darbu koloniju un nekādi advokāti te nepalīdzēs.😆 2019-08-26 11:13

DaLila    2 Tā ideja ir pareiza tā, kā to pārfrāzēja "uzplanaledus" 10.16, manuprāt. Tā es to vienmēr ari saprotu. Neviens tur nevar palīdzēt, tas process notiek un notiek ar katru.

Un dzīvo, kā nu vēlies - laimīgs vai nelaimīgs, čakarējot citus vai cenšoties izdabāt - nekas to faktu nemainīs, tas notiks. Tapec ari tā ir - tu dzīvo tikai sev pašam... tik cik sev sagādāsi vai izdarīsi, tik būs. Tapec ari jāmīl sevi pašam, jo ne par ko citu tu nevari būt drošs, lielākā daļa ir apmāns visapkārt... tapec nav vērts tērēt uz to laiku, cenšoties atrast, ka nu - varbut šis bus pa īstam. Nebūs, jo pienāks brīdis un atkal vilsies:) Cilvēki pēc definīcijas ir nepilnīgi, kļūdās. Kur nu vel tādi, kas apzināti dara ļaunu citiem, lai tikai kko dabūtu sev.
2019-08-26 11:21

preilene    2 VECA_PIEPE, par to “mēs piedzimstam vieni” man arī nācās galvu palauzīt – no kurienes gan šāda atziņa. Bet tad man ienāca prātā, ka varbūt no senčiem-dinozauriem? Filmās ir redzēts, ka tur tā nabaga ola viena pati alā šķiļas.
Teorijai par stārķiem un kāpostiem varētu piekrist tikai gadījumā, ja bērns dzimst(šķiļas) no olas kaut kur stārķa ligzdā. Bet mūsdienas tehnikas laikmetā, kad gandrīz pie katras stārķa ligzdas kamera uzstādīta, šādi brīnumi nav manīti.
2019-08-26 11:25

_Krasula_    2 Burzma varbūt nav vajadzīga, tomēr cilvēks nav vientuļa sala. Katrs alkst pēc mīlestības/ne no sevis paša/, atzinības, panākumu novērtēšanas, domubiedriem un tt.
Reiz lasīju citātus no intervijām ar veciem, smagi slimiem cilvēkiem, kuriem nebija vairs daudz atlicis dzīvot. Viņiem jautāja, kas dzīvē ir sniedzis vislielāko laimi, dēļ kā bija vērts dzīvot. Lielākā daļa neminēja ne panākumus darbā, ne ceļojumus, ne attiecības ar sevi vai Dievu. Viņi ar smaidu jeb asarām acīs atcerējās attiecības ar citiem cilvēkiem-īpašās, tuvās; radniecīgās, draudzīgās, koleģiālās, neprātīgās un tt.
2019-08-26 11:38

riebekle  6 5 Skatos, ka te daudzi nav izpratuši jēgu domai "mēs piedzimstam vieni un nomirstam vieni". Es to saprotu tā, ka lai arī kas būtu blakus piedzimstot un nomirstot, piedzimšanas un nomiršanas pārdzīvojums mums ir jāiznes tomēr vieniem. Tāpat laimīgi mēs varam būt tikai paši par sevi, neatkarīgi no citiem, jo neviens to laimi mūsos neradīs, ja paši to nespēsim. Citi var sagādāt prieku, gandarījumu, apmierinājumu, dusmas, vilšanos, u.t.t., bet ne laimi, tā sajūta katram pašam sevī jāaudzē. 2019-08-26 11:55

_Krasula_    1 Skatos, ka te daudzi nav izpratuši jēgu domai "mēs piedzimstam vieni un nomirstam vieni"/c/
-----------------------
Var jau to saprast vēl primitīvāk. Jo gan atnāk, gan aiziet viena un tā pati būtne vienpersonīgi. Pat dvīņi ierodas pasaulē katrs pēc kārtas.:)
2019-08-26 12:06

Kurts69  1 6 riebekle, laikam nepiekritīšu. Par piedzimšanu, piedod, bet neko no tā procesos neatceros un neapzinos, tāpat kā visi pārējie. Tāpēc tā ir tāda fantazēšana. Faktiski mēs piedzimstot esam kopā ar mammu savienoti ar nabas saiti. Te vairāk runa ir par mūsu esību, kā individualitāti. tobrīd nez vai kā personību.
Apzināts varētu būt ceļa noslēgums - nāve. Un to mums ir iespēja sagaidīt ar kādu kopā. Tai brīdī, kad vairs nejutīsim otra roku, mēs tiešām būsim vieni. Tikai tas jau ir ticības jautājums.
Un laimīgi mēs varam būt arī caur sniegšanu citiem. Par sevi to varu droši apgalvot. Un tieši šī laimes sajūta, kas rodas dodot, arī piepilda mani. Radīt sevī laimes sajūtu mīlot sevi man šķiet strupceļš. Tāda šaura sevī noslēgta eksistence. Sevi ir jāapzinās. Tas ir visa pamatā. Priekš manis.
2019-08-26 12:10

studentka  1 3 Ja rodas tādi jautājumi, tad vajag noskaidrot, kādas ir tās attiecības ar sevi. Tagad visapkārt piedāvā pasēdēt vienatnē ar sevi, jogas vidē pidāvā vipasanas, klusuma ritrītus, kristīgā vidē ir rekolekcijas, kur var pabūt ar sevi vienatnē sākot no 3 dienām, līdz 2 nedēļām. Iesākumā var pamēģināt vienkārši sestdienu, svētdienu pasēdēt mājās bez tv,interneta un mobilajiem tālruņiem, atkritīs daudzi jautājumi un atbildes nebūs no citiem sagrābstītas, bet pa tiešo piedzīvotas personīgi. 2019-08-26 12:17

VECA_PIEPE  4 4 "Tāpat laimīgi mēs varam būt tikai paši par sevi, neatkarīgi no citiem,..." (c)

Būt laimīgam pašam par sevi un pašam ar sevi,...ir tikai garīgi slima cilvēka- muļķīša privilēģija.
Saprātīgi domājoša būtne- garīgi vesels cilvēks, ir sabiedriska būtne,...kurš no tiesas laimīgs jūtas kā sabiedrībā atzīta un sabiedrībā novērtēta personība.

Prieks, gandarījums, apmierinājums par paveikto vai saņemto no citiem cilvēkiem, tā arī izrādītas dusmas vai piedzīvota vilšanās, u.t.t., ir sabiedriskas būtnes- Cilvēka psiholoģisks pārdzīvojums,...kas ietekmē Cilvēku kā personību sabiedrībā.

Cik var dzīt amēbisma tuftu? Lai nedzītu tuftu, domāt vajag!!!
2019-08-26 12:22

DaLila    2 Citi cilvēki nes tikai vilšanos:) Ja kāds vēl nav atnesis vilšanos, pagaidi, viņa laiks vēl nav pienācis. 2019-08-26 12:38

Quiedadesso  1 1 Mīlēt sevi pa īstam nav iespējams, ja cilvēks nav sevi iepazinies līdz dziļumiem, kur katram visa kā ir diezgan - gan depresija, agresija, infantilisms, viltotas emocijas, tukša eiforija, mehāniski-automātiski-teatrālā morāle, gan sociāli izveidojies izkropļotais egoisms, gan dabas dotais egoisms, neviltots prieks, intuīcija, mīlestība. Kamēr tas viss nav izrakts un saprasts, runas par mīlestību pret citiem ir vien veids kā panākt, lai citi tevi iemīl - protams, tas notiek neapzināti, bet tāpēc jau tas nekļūst par kaut ko pozitīvu gan pašam cilvēkam, gan citiem. Cilvēks sākotnēji ir pozitīva un plaši atvērta sabiedriska būtne, bez citiem nekāda attīstība nav iespējama, tomēr lielākā daļa cilvēku ir iemācījusies baidīties no atvērtības pasaulei un dod priekšroku nodzīvot dzīvi fiktīvā drošībā...riņķojot pa mazo orbītu apkārt tik labi zināmiem stereotipiem. 2019-08-26 12:52

Līdzīgi jautājumi
Uzdot jautājumu
Iepazīšanās internetā Vēlies iepazīties vai meklē draugus? Iepazīšanās internetā - viss par iepazīšanos internetā, atsauksmes, padomi, kā arī plašākā iepazīšanās sludinājumu datu bāze. www.iepazisanas-interneta.lv
Kontakti: info@jautajums.lv | Lietošanas noteikumi
jautajums.lv sadarbojas ar iepazīšanās portālu oHo.lv.
© 2010
Twitter Draugiem Facebook uz e-pastu
Lietojam sīkfailus, lai personalizētu saturu un reklāmas. Sapratu