Kaa satiekat ar saviem vecaakiem,ja tiem jau ap 70 gadiem?

kafijpupina      vienkarsi godaa savu teevu un maati, tad tev labi klaasies!

Saksi      Mēs vel nezinam kādi paši būsim cienijamā vecumā.Paciest visu, jo mūsu attieksmi pret vecākiem redz un jūt mūsu bērni.Tādu attieksmi savas vecumdienas no saviem bērniem saņemsim.

Zeltiite      Mana mamma atdeva galus totāla prānprātībā (ko atzina arī ārsti-speciālisti), tagad izklaidējos pa retam ( biežāk pa telefonu) komunicējot ar vīramāti, kam vīrs, diemžēl, ir vienīgais bērns. Jo, kaut kāda mamma, tomēr, ir svētums - visām paaudzēm! Iesaistām aRī MAZBēRNUS, PROTAMS ;)

Zeltiite      Ja nopietni - ir diagnozes, kur neesi vainojama, un, jāiemācās, nekļūt par līdzatkarīgo. Mana dzīve ir parādījusi, kādās problēmās tie paši, kas bez nosacījumiem ir ieteikuši godāt, cienīt un pakļauties, iekūlušies - tiesas prāva par vairāk kā miljonu vērtu īpašumu ar pēdējo īpašnieku - vājprātīgu cilvēku. Kaut līdz šim turpina mani nosodīt par daudz mazāku īpašumu lietu sakārtošanu un to, arī ar tiesas spriedumu par nepieskaitāmiem atzītiem, cilvēku lietu pārvaldīšanu viņu interesēs, kas ietver pilnvērtīgu dzīvi garīgi atpalikušiem cilvēkiem attiecīgā vidē, kas ir radīta pat Latvijā!!!

skrejosaa      Visu cilvēci mīlēt ir vieglāk kā savu māti.
Man mamma mirusi. Nez ko atdotu, lai tikai būtu tas pats ,,ļembasts,, kas kādreiz likās apgrūtinošs.
Gan jau, ka Tavai mammai arī ir veselības problēmas, kuru dēļ reizēm ir neadekvāta situācija, piem. asinsvadu skleroze .... vai vēl kaut kas, ko vēl neviens nezin .... izturi un nepuksti, vieglāk tāpat nebūs.

snamlet      Audzinot dēlu, šad un tad gribējās stingrāk norāt, pat aizliegt vai sodīt, bet tad iedomājos, ko mana māte, tēvs darītu manā vietā? Un tā viņi ne vienreiz vien ir mani atturējuši no pārsteidzīga soļa dēla audzināšanā. Bieži domāju, kā viņi spēja ar mani, palaidni, tikt galā bez pazemošanas un sodīšanas? Viņi uzticējās...mācījos no viņiem un tagad dēls ir mans labs draugs. Vecāki abi reizē gāja bojā... tagad bieži man viņu pietrūkst. Mēs saviem vecākiem esam kā mammas un tēvi un viņi vēlas tagad sajust mūsu rūpes, cieņu, labestību...lai arī kas mūsu bērnībā un jaunībā ir bijis. Bet autorei novēlu būt ļoti pacietīgai un uz mātes niķiem atbildēt ar smaidu un labestību...gan jau māte to novērtēs.

garinsh207      pat neprasas īpašu gudrību, lai saprastu, ka jārūpejas par savu veselību jau no paša sākuma, lai varetu nomirt vesels un pie pilna saprata, lai nevajadzetu mocīt savus bernus, viņiem sava dzīve jadzivo un jārūpējas par saviem bērniem:)

nakc      Nav tādu problēmu, man ir fantastiski vecāki.

cunis      Māte ir un paliek māte. Lai ari kāda viņa nebūtu vienmēr par viņu stāvēšu un kritīšu. To jau ieaudzināju saviem bērniem ari ka māte ir vissvarīgākais un mīļākais cilvēks pasaulē.

Lucy      Ir jau pari 70,satiekam,kā jau ar vecēkiem,kopā dzīvot tā nu gan priekš manis būtu katastrofa.

Adamsone      Kad pārstāsi gaidīt pozitīvu reakciju no viņas, tad viss nostāsies savās vietās. To laikam sauc par briedumu un, iespējams, ir mazliet skumīgi, ja šī atziņa nāk vēlu, tak kurš teicis, ka jābūt citādāk.
Savulaik rūpējos par māti un brāli savu iespēju robežās un drusku vairāk, kad apprecējos, nācās secināt, ka abi izlutinātie radījumi ir visai neapmierināti. Apm. divdesmit gadi pagāja līdz vēsajai atziņai, ka ar šiem cilvēkiem man nav nekā kopēja. Bērniem neprasa, vai viņi grib piedzimt, toni ģimenē nosaka vecāki, bet lēmumus pieņem lemtspējīgi pieaugušie. Ar to jārēķinās arī mātei un tēvam. Emocionālās spekulācijas to purvu tikai padziļina....

Ananda_A      Mēs sastāvam no 70-80% šķidruma(asinis), ko būtībā mums iedeva māte. Ja esam noraidoši vai naidīgi pret māti, tas nozīmē, ka atgrūžam savas asinis. Tāpēc rietumniekiem daudz sirds asinsvadu slimību(iekšējais konflikts, pašiznīcināšanās programma) Austrumnieki vecos ļaudis godā, mēs lepojamies ar kapu kultu. Katram brīva izvēle, kā izturēties pret savām asinīm.

dogville      Ananda,noraidosha un naidiiga ir mana maate,kura jau visu muuzhu ar teevu,ka rotaljlietu manipuleeja:(Es vinju cienu,taapeec veel aptekaleeju,bet,piedodiet,gribeetu arii miileet...

spriganaa      Kādreiz , kad biju jauna un šķitos dikti gudra esam, ar mammu nesatikām, jo mana mamma ir ar raksturiņu. Daudz nodarīju pāri viņai, daudz nodarīja pāri viņa man. Tagad abas esam iemācījušās piebremzēt, piedot, paklusēt savu reizi un satiekam ļoti labi. Ja arī mammai kādreiz uznāk niķi, pagaidu, līdz tie pāries un virsū nebāžos.

Adamsone      Bet kāpēc tu gribi viņu mīlēt?? Tāpēc, ka tā vajag? Pati redzi, ka tas nav iespējams.Ir jau daži, kam mīlestība bez ciešanām un pāri darījumiem nešķiet īsta. Ja ir pieaugušu cilvēku attiecības, kas apzinās, ka lai satiktu, ir jādomā, ko runā un ko dara, tad cita lieta. Ir gadījumi, kad cilvēki izdomā stāstus par māti, kuriem ar realitāti ir nosacīts sakars un paši tiem tic - te tādu ir katrs tršais... Tu saki, ka viņa ir noraidoša un naidīga manipulētāja - kāpēc gribi viņu mīlēt?
Ja galvā kuļas domas par "mīlestības lielo varu" un "ja es iemīlēšu, tad būs", nu tad garām. Nebūs.

Lucy      hmmm nevis mīlēt Adamsone viņa māti grib,tur ir cita fiška,īpašums man domāt.
Lai vai kāda māte būtu,bet apspriet tīmekļos ir pretīgi savus tuvos!!

Just_      Tādas jūtas ir dabiskas. Cilvēks kļūstot pieaudzis tad, kad piedod savai mātei. Tāpēc jau staigā pa to pasauli tik daudz mazu, nemīlētu, četrdesmit, piecdesmit, sešdesmit gadus vecu bērnu. Pats dižais Napoleons esot bijis tik apvainojies uz savu māti, ka pat uz nāves gultas saucis ne gluži "mīļo māmiņ" tonī - ai, māte, ai, māte... Mana mamma nomira tad, kad viņai bija tikai pāris gadu vairāk nekā man tagad. Un ir dažas lietas, ko es viņai tā pa īstam piedot joprojām nevaru. Varbūt tās ar gadiem būtu nolīdzinājušas, bet tagad kā ir, tā jādzīvo. Es pati pilnīgi nopietni gribētu savu dzīvi beigt nabagmājā (pansionātā), lai maniem bērniem neienāktu prātā, ka es par ilgu dzīvoju un par daudz traucēju, un vispār esmu viena riebīga, egoistiska vecene. Un vēl publiski sūdzētos par to.

Mel_lene_back      Mammas mūsu gājienus piecieta bērnībā, mums tas pat jādara viņu vecumdienās. Šie niķi patiesībā ir vienas no vecuma slimību (neatceros, kuras alcheimera vai tās otras) pazīmēm. Citam attīstās straujāk, citam lēnāk. Ar to ir jārēķinās un viss. Savaldība un tikai. Neko neizmainīsi.

dogville      Lucy-iipashumu sastaada suns ar kakji,kurus arii es apkopju!Un neviena rada gabala uz shiis pasaules...

piiladzis_xx      tas ir ļoti skumji un sāpīgi, ka vecāki, kas ir paši tuvākie cilvēki mūsu dzīvē, autoritātes,bez mitas norāda,ka viļas mūsos,ka mēs neesam pietiekami labi, visu daram nepareizi. Nevienam jau negribas doties pēc pēriena..Patiesībā viņi jūtas vīlušies paši savās dzīvēs. Esmu novērojusi, ka tas ļoti raksturīgs padomju laika paaudzei.Es cenšos distancēties no šim sajūtām,cik iespējams. Kā saka - ieskaties viņu pasēs!! Bet jāaceras, ka laiks, kas kopā atvēlēts ir mazs, tapēc jāsakārto sava galva,vecāki šādos gados vairs nemainīsies!!!

selavi_5 Man arī neiet viegli, bet ar mieru esmu tālu tikusi un labs pamiers izveidojies. Neļauju komandēt un regulēt, padomus dodu arī es un iepazīstinu ar mūsdienu... nākamās atbildes